Zeltīte Avotiņa

Tēvs – Rūdolfs Avotiņš, ķirurgs, māte – skolotāja, māti zaudējusi 5 gadu vecumā; ģimenē pieci bērni, no kuriem Zeltīte Avotiņa visvecākā.

1944: augustā bēgļu kuģī atstāja Latviju.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1943: pirmā publikācija – dzejolis "Dzeltenā pīpene" laikrakstā "Tēvija" 26. novembrī.
1951: pirmās īsprozas publikācijas laikrakstā "Latvija".

Dzejas krājums
1962: "Madaras".
Manuskriptā palicis dzejas krājums "Skumju villainīte"; autore tam nesekmīgi meklēja izdevēju.
Vācu valodā rakstītie dzejoļi publicēti krājumā "An den Toren des Wunders" ("Pie brīnuma vārtiem", 1979, Verlag Hans Richarz, Sankt Augustin), manuskriptā palicis krājums "Zwischen zwei Tagen – die Nacht" ("Starp divām dienām – nakts").

1952: jauniešu žurnāla "Ulubele" dzejas redaktore.

1961: eseja "Ziemas impresijas" (Winterliche Impressionen) ievietota vācu laikrakstā "Ostfriesische Nachrichten"; dzejolis "Morgen am Kanal" publicēts vācu laikrakstā "Ostfriesische Nachrichten literatūras pielikumā; dzejolis "Maiabend" publicēts laikraksta "Ostfriesische Nachrichten" Vasarsvētku numurā.

1962: žurnāla "Ostdeutsche Monatshefte" aprīļa numurā ievietots Jāņa Andrupa rakstu "Lettische Literatur im Wandel der Zeiten"; rakstu vācu valodā tulkojusi Zeltīte Avotiņa.

1961: 25. septembrī Ziemeļvācijā, Oldenburgas UKW raidītājā programmas raidījumā "Tag der Heimat" intervija ar dzejnieci Zeltīti Avotiņu, nolasīja arī vairākus savus darbus.

Atdzejojusi no vācu valodas.

ZELTĪTE AVOTIŅA PAR SEVI

"Manas galvenās rakstura īpašības – spītība līdz pēdējai konsekvencei, dumpība, patstāvība. Es nekad neizliekos, bet esmu tāda, kāda esmu. Vienmēr esmu bijusi pati sava ceļa gājēja, vienmēr savas personigās brīvības pielūdzēja. Es varētu dienām ilgi viena pati pa mežu un lauku staigāt, bet tikpat ļoti mīlu jautru sabiedrību, jo mans temperaments ir tikpat neizsīkstošs, kā mana labā oma. Es mīlu kaķus, kuri arī nekad nebēdā par to, kas aizliegts un kas atļauts. Bet es baidos no pērkoņa, spokiem un man ir grūti pasacīt –nē. Angelika Gailīte – mana skolotāja Franču licejā – reiz ierakstīja savā grāmatā: "Zeltītei – daiļuma meklētājai dzīvē un dzejā. Mirdza Bendrupe reiz atsūtīja vēstuli no Rīgas, kur lasāms: "Tu vienmēr esi bijusi devēja, nekad ņēmēja. Un to spēj tikai ļoti reti, ļoti gaiši cilvēki.""

Sudrabiņš, Jānis. Daiļuma meklētāja dzīvē un dzejā. Latvija, 1961, 14. okt.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "MADARAS" (Londona, 1962)

"Zeltītes Avotiņas toņi ir dzidri, viņas izteiksme diezgan lakoniska, – tie ir plusi, aiz kuriem nezināma slēpjas nākotne. To viņai vēlētum sekmīgu un kuplu, jo jāturpina taču latviešu dzejas lielo liriku, kā Skalbei. Lazdas, Strēlertes un citu plaši izplestie mērogi, blakus viņu jūtu intensitātei."

Grīns, Jānis. Madaras. Laiks, 1963, 11. maijs.

"Dzejnieces mīļākā latviešu dzejniece esot Veronika Strēlerte. To var just, un tas ir labi. Varbūt arī Elza Ķezbere liekas ne bez nozīmes viņas attīstībā, vismaz leksikā. Tā vai cita laba dzeja, bet galvenais – pašas gaume un tas, ka bijis ko teikt, pasargājis viņu no manierības, no tvīstošanas ar vārdiem, paturējis vienkāršībā, kas nebūt nav vienkārši. Tādā veidā paveras patiesa dzeja, ja tā dota. Vai šim krājumam sekos citi? Kas to lai zin? Katrā ziņā viņa pateikusi jau tik daudz un daudzkārt labi, ka var rasties kāds laiks tukšāks. Bez tam viņas dzīve, cik zināms, šai nozarē saistīta lielākiem traucējumiem, nekā vairumam citu. Viņas "pļava" ir divkārt okupēta. Dzīve ievijusies sveša ligzdā, kur tam, kas nāk viņai no mājas, nav atbalss un cieņas. Tāpēc jo vairāk apbrīnojama viņas turēšanās pie tā, ko reiz skatījusi un iejutusi. [..]Ar šo grāmatiņu mēs jūtam dzimtenes zālāja pieskāršanos arī savām sabristajām kājām."

Plensners, Aleksandrs. Dzimtenes pļavas ieskaņas jaunā dzejniecē. Latvju Vārds, 1963, 5. sept.

Zeltīte Hesse