Rasma Galeniece

Māsa rakstniece Irma Grebzde.
1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pamatos nodzīvoja latviešu bēgļu nometnēs Flensburgā un Vircburgā.
1948: novembrī pārcēlās uz Beļģiju pie vīra Arvīda Kampara, kurš strādāja ogļraktuvēs. Dzīvoja Limburgas latviešu ogļraču kolonijā.
1956: izceļoja uz Kanādu; dzīvoja Otavā.

Literārā darbība

1934: pirmā publikācija – dzejolis "Saules dārzos" laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 19. aprīlī; dzejolis veltīts skolotājam Kārli Krūzam.

1935: 24. martā Rīgas pils. 2. ģimnāzijā Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš atzīmēja 11 gadu ilgu darbību. Vakarā uzveda šīs
skolas audzēknes Rasmas Galenieces lugu "Līgo".
1937: pastāsts "Kautrīgais" ieguvis 3. godalgu.

Literārie darbi
1956: dzejas krājums "Atzīšanās" (Čikāga: A. Kalnāja apgāds).

Ilustrējusi Irmas Grebzdes grāmatas "Nometnes pasakas" (1946), "Sveicināta, mana zeme" (1960), "Te nu es esmu!" (1964), "Tikai meitene" (1969).

1970: Montreālā notika Rasmas Galenieces gleznu izstāde.

Rasmas Galenieces vārdiem un Lolitas Ritmanes mūziku „Ja tev dots".

Par dzejas krājumu "Atzīšanās" (Čikāga: A. Kalnāja apgāds)

"No grāmatas sešām nodalām pirmā un trešā atspoguļo dzejnieces traģiku, kas ietveras ļoti klusos paskopos vārdos. Viņas Nesatiktais ir radinieks citas dzejnieces - Valdas Mooras Svešajam draugam, bet viņa sievišķīgais līdzinieks - Akurātera Neatrastā, Ziemeļnieka Nezināmā. Mīlas, skumju, sāpju izjūtas Galeniecei liegas, prieka izjūtas drīz gaistošas, retumis vien izpaužas stiprākā skaņā (dzejolī Atzīšanās). Tās ir "rāmas atspulgas, kas atstarojot dus pār dziļiem ūdeņiem," bet "vienā ūdens lāsē visa varavīksna." Šīs izjūtas, kas tik īstas, labi simbolizē zelta puteksnis, mākonis, elpa, ziedlapa. Tuvi simboli ir apse (Dziesma par apsi), sniega pārsla, kas izstaro gaisos. Kā daudzi mūsu liriķi, arī Galeniece ir klusuma dzejniece, un viņas Dievs ir vientuļš, kura nopūtu var uztvert, "klusumā aizturei dvašu." Šī dzeja ir koncentrēta, neizplūstoša. Galenieces līrika intīma, tur viņas personisko pārdzīvojumu atblāzma, īpaši sāpīgo. Tur ir vēstule māsai no TBC sanātorijas, heksametri māmuļas piemiņai, veltījums tālajam tēvam, veltījums vīram - Beļģijas ogļracim. [..] Bet Beļģija deva dzejniecei kaut ko jaunu, šis jaunais īstāk izpaudās tikai, kad dzejniece un viņas vīrs jau bija citā zemē un vidē, Kanādā.Uz Beļģiju nu varēja atskatīties, atrast tur arī ko īpatnēji skaistu. Tā nu intīmās lirikas dzejā radās jaunas skaņas, bet īpaši jaunas ainas - žanrs, šīs ainas visai spilgtas; tiešām, ne vien redzam, bet, liekas, pat dzirdam un saožam flāmu svētkus, nedēļas tirgu, skatām flāmu ogļraču gājienu. [..] Forma Galenieces dzejā vienkārša,
bet autore rāda, ka var dzejot gan brīvā ritmā un modernizētā izteiksmi (Es sēdu uz sliekšņa), gan antīkajos heksametros."
Ērmanis, Pēteris. Jauna talantīga dzejniece. Laiks, 1957, 17. jūl.

Par Rasmas Galenieces glezniecību

"Galeniece bija sarīkojusi savu pirmo gleznu skati ar 37 darbiem. Plašākā latviešu sabiedrībā Galeniece pazīstama kā ilustratore. Glezniecībai viņa nopietnāk pievērsusies pēdējos gados un jāsaka - ar labiem panākumiem. Sākumā gleznojusi zemos tumšos krāsu toņos, vēlāk pievērsusies gaišām, priecīgām krāsām. Galenieces īpatnība ir gleznojamos priekšmetus palielināt /āboli, jasmīni/. Mīļākie temati - klusās dabas, puķes un portreti. [..] Portretos Galeniecei, varbūt, derētu atsvabināties nlineārā elementa un padomāt par gleznieciskāku pieeju. Tajos portretos, kur tas vairāk vai mazāk bija panākts, parādās Galenieces īpatnība. Drošs triepiens, spilgtas krāsas, spēcīgi ziestas ar paletes nazi, iezīmējās dzeltenajos un sarkanajos ābolos. Uz gaiši zili-violetā pamata koši izceļas "Ontario ziedi." Krāsās visatšķirīgākās Galeniecei ir puķes. Zilie ziedi ar brūngano aizmuguri, rada īpatnēju, mistisku noskaņu uz audekla. Mākslinieces vēlēšanās būtu gleznot uz lieliem audekliem, kas pagaidām, ierobežoto darba tipu dēļ, nav iespējams.
Treimane, Lilija. Rasmas Galenieces gleznu izstāde. Laiks, Nr.36 (06.05.1970)

Priecīgā

Kampare