Rainis Remass

Lomas: literatūrkritiķis, literatūrzinātnieks, tulkotājs

15.12.1937 – 07.10.2001

Rainis Remass (1937–2001) – dzejnieks un atdzejotājs. Publicējis recenzijas par latviešu dzeju, vērtējis atdzejojumus. Argumentēti analizējis atdzejošanas teorijas un prakses problēmas, pievērsies dzejas uztveres jautājumiem. Raiņa Remasa literatūrkritiskie raksti izdoti krājumā "Šis karalauks ir svēts" (1979). Nozīmīgākie dzejoļi un atdzejojumi apkopoti grāmatā "Ūdenszāles un mokas" (2001).

Darba autors (101)

Sastādītājs (2)

Redaktors (1)

Komentāra autors (2)

Recepcijas persona (12)

Dzimšanas laiks/vieta

15.12.1937

Miršanas laiks/vieta

07.10.2001
Rīga

Personiska informācija

Dzimis 1937. gada 15. decembrī Popes pagasta "Remašos", īstajā vārdā – Rainis Krautmanis. Vārds dots par godu tēva iemīļotākajam dzejniekam Rainim. Pseidonīmu pieņēmis no dzimto māju "Remaši" vārda.

Profesionālā darbība

1959: 16. maijā pirmā publikācija – recenzija "Pārdomas par cilvēku attieksmēm un tieksmēm pēc laimes" laikrakstā "Literatūra un Māksla".

1961: žunālā "Liesma" (Nr. 5) – pirmā dzejoļa "Posteņa maiņa" publikācija.

60. gadu pirmajā pusē: darbojies Ventspils literātu apvienībā.

1965: martā piedalījies Jauno autoru seminārā Rīgā. Izvērtējot jauno autoru sniegumu seminārā, Māris Čaklais par Raini Remasu raksta: "Aizbrauca uz Ventspili Rainis Remass, un man nav šaubu par viņu – viņš turpinās strādāt, lai kāda grūtības gaidītu turpmākajā ceļā. Uz sava darba augļiem reizēm jāgaida pailgi – savā dzejā Rainis vēl stipri neatraisījies, varbūt arī par maz strādājis, toties atdzejo daudz un cītīgi. Var strīdēties par atsevišķiem viņa atdzejošanas principiem, bet izdevniecībai nodotais, kopā ar Imantu Auziņu atdzejotais Jevgeņija Vinokurova manuskripts liecina, ka laiks un darbs nav velti tērēts. Rainis ir viens no tiem retajiem literārā darba iesācējiem kurš daudz laika atdevis valodas apgūšanai – vēl izdevniecībā korektūrā strādājot, spāņu valodas pulciņā viņš sāka apgūt šo valodu un tagad turpina pašmācību." (Čaklais, Māris. Viss pašu ziņā. Padomju Jaunatne, 1965, 7. aprīlis)

Recenziju un rakstu krājums

1979: "Šis karalauks ir svēts"

Dzejas un atdzejas krājums

2001: Ūdenszāles un mokas

Atdzejojumi

No spāņu valodas

1967: Neruda, Pablo. Zvanu avots. (Kopā ar Egilu Plaudi.) Rīga: Liesma.

1979: Neruda, Pablo. Dzeja. (kopā ar Egilu Plaudi, Gundegu Ramosu.) Rīga: Liesma.

No krievu valodas

1966: Vinokurovs, Jevgeņijs. Daudzveidība. Rīga: Liesma.

1983: Simonovs, Konstantīns. Gaidi mani = Жди меня. (Kopā Andri Bergmani, Māri Čaklo, Anatolu Imermani, Pauli Kalbu, Uldi Krastu.) Rīga: Liesma.

1985: Rubcovs, Nikolajs. Lauku zvaigzne= Звезда полей. (Kopā ar Imantu Auziņu.) Rīga: Liesma.

Citātu galerija

Par Raini Remasu

"Viņu [Raini Remasu] pazina, atceras un atcerēsies tie, kas literatūrā ienāca 60., 70. gados. Toreiz Raiņa Remasa skabargainie raksti un recenzijas būtiski piedalījās dzejas kritikas cīņās un polemikās. Viņš bija arī viens no nedaudziem, kas sistemātiski rakstīja par atdzeju – recenzijas un plašākas teorētiskas apceres. Daļa no tā apkopota nelielā grāmatā “Šis karalauks ir svēts” (1979), cits palicis periodikā. Strādādams “Literatūrā un Mākslā”, pēc tam “Padomju Jaunatnē”, Rainis Remass veidoja šo izdevumu kritikas virzību, gan pasūtinot rakstus un meklējot autorus, gan pārrunājot un polemizējot. Mutvārdu diskusijas redakcijas istabā, kāpņu telpā vai kafejnīcā tolaik bija biežas, jo precīzākas un vaļsirdīgākas nekā izrediģētais rakstītais vārds. Rainis bija iekaisīgs polemizētājs, ko pats labprāt skaidroja ar savu lībieša raksturu. Līdzās dzejai lībiešu liktenis bija tas, kas viņam sāpēja, urdīja – arī par to ir teikts rakstos un dzejoļos.”

Čaklā, Inta. Rainis Remass (1927.15.XII–2001.7.X). Literatūra un Māksla Latvijā, 2001, 11. oktobrī.