Lūcija Ķuzāne

Dzimusi 1927. gada 30. oktobrī Mēmeles, vēlāk Pilskalnes pagasta "Medņos" amatnieka Kristapa un viņa sievas Annas Mednes ģimenē. Tēvs bijis fotogrāfa Mārtiņa Buclera skolnieks.

1957: iestājas Jēkabpils Jauno autoru apvienībā un sāk rakstīt. Par saviem skolotājiem uzskata Eduardu Salenieku un Jāni Niedri.

1959: 20. augustā – raksts "Dzejnieka Jūlija Dievkociņa piemiņai", kas parakstīts jau ar īsto vārdu.

No 1978: Lūcijas Ķuzānes vadībā iznāk Jēkabpils laikraksta “Padomju Daugava” literatūrai un mākslai veltītā lappuse “Daugaviņa”.

“Ķuzāne vada [to] ar aizrautību, tādēļ arī “Daugaviņa” visai īsā laikā izveidojas par vienu no labākajām perifērijas avīžu literārajām lappusēm un par nenoliedzami nozīmīgu parādību novada (un ne tikai novada) kultūras dzīvē. “Daugaviņā” satiekas Augšzemes pagātne un tagadne, tagadējie un kādreizējie novadnieki, iesācēji un veterāni, daiļrade un kultūras izpēte.” (Ancītis, Valdemārs. Augšzemes rakstniece. Karogs, 1987, Nr. 11)

1980: par grāmatu "Jūlijs Dievkociņš" piešķirta Rakstnieku savienības prēmija.

2001: piešķirts Sēlijas asociācijas goda biedres nosaukums.

Grāmatas

Aktīvi piedalījusies Jēkabpils novada Cilvēkarhīva veidošanā.
Presē publicējusi aprakstus par Sēliju, Sēlijas rakstniekiem un cilvēkiem. Publicējusies izdevumos "Brīvā Daugava" (vēlāk – "Padomju Daugava"), "Komunisma Uzvara", "Skolotāju Avīze", "Skola un Ģimene", "Cīņa", "Literatūra un Māksla", "Karogs" un citos.

Par grāmatu “Jūlijs Dievkociņš” (1980)

“Mūsu priekšā tātad ir pirmā grāmata par Dievkociņu un pirmais Dievkociņa literārā mantojuma apkopojums [izlase “Ak, dibināsim sev dzimteni!”]. Bet arī Ķuzānei šie abi darbi ir viņas pirmais plašākais mēģinājums literatūrvēstures un literatūrmantojuma nozarē. Lūcija Ķuzāne strādājusi daudz un nopietni. Iedziļinājusies gan paša Dievkociņa darbos, gan rakstos, kas publicēti par viņu. Izstudējusi arhīvu materiālus. Ļūkojusi nodibināt kontaktus ar ikvienu, kam par Dievkociņu būtu kas zināms un sakāms. Izstaigājusi ar Dievkociņa biogrāfiju saistītās vietas. Laiks ir bijis nesaudzīgs, daudz kas gājis zudībā, daudz kas aizmirsts, taču, par laimi, vēl ne viss. Darbs Dievkociņa izpētē sākts vēlu, bet vēl ne par vēlu. Un, izlasot abas grāmatas, ieraugām dzejnieku, kā mēdz sacīt, tuvplānā. Kā cilvēku ar lielu darboties gribu. Ar lieliem mērķiem. Ar siltu sirdi. Un arī – kāpēc lai to noklusētu? – ar cilvēciskām vājībām. Jāuzsver lielā konkrētība, kādu Ķuzāne panākusi, stāstīdama par Dievkociņa dzīvi un personību.

Jau sacīju, ka laiks daudz ko nav saudzējis. Restaurēt dzejnieka gaitas, kādas tās bijušas dienu pēc dienas, gadu pēc gada, šodien vairs nav iespējams. Ir saglabājušies tikai atsevišķi pieturas punkti. Tos Ķuzāne savienojusi savas iztēles līnijām. [..] kur pietrūcis dokumenta un dokumentāras patiesības, tur palīgā aicinātas valodas, folkloras, etnogrāfijas un citas netiešas liecības, ļaužu nostāsti. Stingra zinātniskuma Dievkociņa dzīvesstāstam tādā ziņā gan pietrūkst. [..] Nav grāmatā tādas nodaļas, kurā būtu sniegts Dievkociņa literārā darba izvērsts vērtējums. Tas ir viens no citādi vērtīgās grāmatas trūkumiem. Otrs trūkums ir tas, ka nav dota Dievkociņa dzīves svarīgāko notikumu hronoloģija. Trešais – ka bibliogrāfija informē vienīgi par Dievkociņa grāmatām un darbu pirmiespiedumiem. Bet ar to, ka bibliogrāfija sniegta nepilnīgi, šai gadījumā taču ietaupīts tik maz telpas! Var vēl pie minēt, ka vietumis pietrūkst loti nepieciešama komentāra parindē [..].”

Ancītis, Valdemārs. Jūlijs Dievkociņš dzīvo otru mūžu. Komunisma Uzvara, 1981, 6. jūnijs.

Par romānu “Saules koka meklētājs” (2000)

“L. Ķuzānes lielais nopelns, manuprāt, ir tas, ka romānā viņa spējusi visai pārliecinoši atklāt arī Jāņa Veseļa jaunrades avotu, garīgo sakņu “topogrāfiju”. Pirmām kārtām tā ir Sēlija – rakstnieka dzimta, bērnība, jaunība, būtībā – visa dzīve Latvijā līdz trimdai. Paveikts liels, grūts darbs. [..] Vēl daži biogrāfiskā romāna balsti, kas vieš uzticību, rada noturīgu vērību – vēsturiskais un sociālais patiesīgums, pretrunu un arī nāvessmagu notikumu nenoklusēšana. Neizvairība, kas nebūt nav pašsaprotama parādība arī šodien. Tas sakāms gan par J. Veseļa karagaitu tēlojumu, gan Veseļu dzimtas izsviešanu (kā citādi to lai dēvē?) no garus gadus koptajiem Āniņiem (to izdara mātesbrālis Amerikā ar piepalīgiem tepat [..]. Korekti, iejūtīgi ir J. Veseļa darbu vērtējumi. Tiesa, te paveras plašs lauks diskusijām, piemēram, varētu pelnīti kā augstu jaunrades virsotni izvērstāk raksturot “Latvju teiksmas”. Varētu vēlēties papildu nodaļas par dzīvi Vācijā un Amerikā. Taču tas jau lielā mērā paveikts sākumā minētajā atmiņu un apceru grāmatā [“Jānis Veselis. Jāņa Veseļa fonds, 1980].”

Auziņš, Imants. Biogrāfisks romāns par izcilu latvieti. Literatūra un Māksla Latvijā, 2000, 19. oktobris.

novadpētniece
pedagoģe
rakstniece

Medne

1983
Gricgale
Lūcija Ķuzāne vasarā dzīvo Gricgales krogā.“Aizkraukles rajona Pilskalne, Gricgales krogs, kam mūža maizi dod rakstniece Lūcija Ķuzāne Krogs celts tajā gadā, kad Gricgalē latviešiem deva uzvārdus, tas ir, 1831. gadā. 55 gadus te dzīvojusi Lūcijas Ķuzānes māte Māra Medne Šeit dzimusi arī pati rakstniece Šī ēka jau sen būtu sagruvuši, ja Lūcija Ķuzāne, tāpat kā daudzi citi latvieši, neliktos ne zinis par savu dzimšanas vietu. “Es varētu bez šīs ēkas iztikt,” viņa saka. “Dzīvotu savā Jēkabpils dzīvoklī bez raizēm. Bet tad būtu tūkstošreiz nabagāka. Pirmkārt, tas ir mans pienākums – dot šai ēkai mūža maizi To daru jau 10 gadu. Otrkārt, domāju, cik labi būtu, ja katrs cilvēks pasargātu kādu vietiņu no sabrukšanas, kaut vai to, kur viņš piedzimis. Treškārt, ikvienam būtu nepieciešama tāda vieta zem saules, kas saistās ar atmiņām. Man tāda vieta ir Gricgales krogs. “Esi sveiks, mans dārzs!” tā allaž iesaucos, kad atkal ierodos krogā un izeju pa sētas durvīm Es vienmēr sasveicinos gan ar krogu, gan ar dārzu, aprunājos ar puķēm, ar kartupeļiem, ar ābelēm, ar kādu vecās ēkas paksi. Būdama pensionāre, es vairs nevaru te nezin ko pārbūvēt un uzlabot, bet noturēt, saglabāt – to taču es varu! Un krogs dzīvo. Lūcija Ķuzāne ik pa laikam te uzņem viesus – rakstniekus, māksliniekus, vēsturniekus, muzejniekus, bibliotekārus, skolotājus, bērnus. Protams, tas viss notiek ļoti pieticīgi, laucinieciski, toties – kāds gara spēks te valda! Šis gara spēks ir tas, kas liek Lūcijai Ķuzānei atkal un atkal mērot tālo ceļu no Jēkabpils uz Gricgali, krietnu daļu no tā veicot vai nu ar divriteni, vai ar kājām. Un strādāt. Kopt telpas, rakt zemi, sēt un stādīt, pļaut sienu, gādāt malku.” (A. Grīnbergs. Vai īpašniekam ir iespējams saglabāt savas ēkas? Lauku Avīze, 1993, 14. septembris)

1937–1943
Mēmeles pamatskola
Mēmele

1943–1947
Jēkabpils Valsts vidusskola
Jēkabpils

1949–1955
Rīgas Pedagoģiskais institūts
Rīga
Latviešu valodas un literatūras nodaļa, neklātienes studijas

1947–1950
Mēmeles septiņgadīgā skola
Nereta
Bijušajā Mēmeles pagastā.

1950–1966
Jēkabpils Valsts vidusskola
Jēkabpils
Latviešu valodas un literatūras skolotāja

1966–1977
Jēkabpils ekonomiskais tehnikums
Jēkabpils
Latviešu valodas un literatūras skolotāja

1977–1978
Jēkabpils sovhoztehnikums
Jēkabpils
Latviešu valodas un literatūras skolotāja

1960–1960
Jēkabpils novada jauno autoru apvienība
Jēkabpils
vadītāja

1983
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga

1986
Vācija
Vasarā ciemojusies Hamburgā, Bāvendorfā, Lineburgā, Ķelnē, Kērbekā, Minsterē. Ceļojuma iespaidi atspoguļoti aprakstā "Stāsts par trim valzivīm" (Dzimtenes Balss, 1986, Nr. 51, 52; 1987, Nr. 1, 2).

Latvijas Rakstnieku savienības prēmija
Prēmija piešķirta par biogrāfisko stāstu "Jūlijs Dievkociņš".
1980

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Kultūras ministrijas Atzinības raksts
Atzinības raksts piešķirts par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un Jāņa Jaunsudrabiņa personības un literārā mantojuma pētniecībā.
2017