Kārlis Students

Dzimis 1892. gada 7. aprīlī Ērģenes pagasta Krujiņkrogā rentnieka ģimenē.

1911: pirmā publikācija – dzejolis "Nespēkā" laikrakstā "Latvija" 12. (25.) janvārī.

Dzejoļu krājumi

1923: Zvaigžņu krusts
1937: Sarkanā sērmūkša

Stāsti un ceļojumu apraksti

1925: Kolportiera piedzīvojumi
1925: Nelūgtos ciemos
1926: Vasara laivā
1929: Alfreda Aizpura precības
1930: Trejdeviņās sētās
1938: Ceļinieks
1938: Ēnu spogulis

Par dzejoļu krājumu "Sarkanā sērmūkša" (1937)

"Dzejnieku saista daba, ar to viņš ap liecina savu latvisko, organisko dvēseles struktūru, jo organiskā attiecība pret visu esošo ir raksturīga latviešu dzejniekam un katram īstam latviešu kultūras cilvēkam. Grāmatas pirmo nodaļu Kārlis Students iesāk ar motīvu "Man kokus, puķes tīk un zāles aprakstīt...“ 7. Ipp. Tad seko vesela nodaļa kokiem un puķēm veltītu dzejoļu soneta formā, jo K. Students mīl klasiskās formas, kaut gan ne visur jūtama taisni šādas formas nepieciešamība. Otra K. Studenta dzejnieka īpatnība ir tā, ka viņš mīl savu novadu, "savu pusi" un tās apdziedāšanai veltī daudz jauku dzejoju, šinī ziņā būdams radniecīgs ar dzejnieku Alfonu Franci. Ērģeme ir K. Studenta dzimtā mala un tur, skaisti vizēdama, tek Erģemītes upe, līču loču vīdamās, tur Pentus sils, tur viegli elpo krūts."

Z. L. Kārlis Students "Sarkanā sēmūkša". Students, 1937, 15. decembris.

Par aprakstu krājumu "Ēnu spogulis" (1938)

"Lasot Studenta ceļojumu aprakstus, dabīgi nāk prāti citu autoru līdzīgi darbi, it sevišķi V. Veldres nesen iznākušā "Dzīve pie jūras", jo Students ir aprakstījis (kaut arī ne savā pēdējā grāmatā), tos pašus zvejnieku ciemus, ko vērojis arī V. Veldre. Ja pēdējais objektīvi notēlo dabu un ļaužu dzīvi, nekavējas pie atsevišķiem cilvēkiem, noklusē savus personīgos piedzīvojumus, tad K. Students tik daudz nestāsta pats, cik liek stāstīt skatītājiem ļaudīm. Šie ļaužu stāstījumi, pat pašas par sevi nenozīmīgas sarunas, piešķir viņa grāmatai lielu dažādību un dzīvīgumu. [..] Vēl Kārļa Studenta tēlojumiem raksturīgs stiprs personīgums, saprotot pēdējo ar nevairīšanos kavēties pie sava paša gaitām un pārdomām. Ja šīs gaitas ir neatņemama stāstījumu daļa, tad grūti nākas samierināties ar autora filozofēšanu, jo tai stipra sentimentalitātes pieskaņa un pie tam tā bieži atkārtojas, kas pa daļai izskaidrojams ar to, ka "Ēnu spoguļa" raksti agrāk bijuši iespiesti atsevišķi periodikā. Ja arī jūsmošana, sentimentāla paskumšana un pafilozofēšana lauku vientulībā un dabas tuvumā gluži cilvēcīga parādība, tad mākslinieks nedrīkstētu apmierināties ar tādiem viņas izpaudumiem [..]."

Sproģere, Ofelija. "Ēnu spogulis": Kārļa Studenta grāmata. Brīvā Zeme, 1940, 16. marts.