Juris Boiko
13.12.1954 – 24.09.2002
Juris Boiko (1954–2002) – dzejnieks, instalāciju, video un performanču mākslinieks, mūziķis. Pazīstams kā grupas "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca" loceklis, rakstījis tai dziesmu tekstus, piedalījies koncertos un performancēs. 20. gadsimta 90. gados pievērsies individuāliem starpdisciplināriem mākslas projektiem, darbojies fotogrāfijā un datorgrafikā, bijis arī izstāžu kurators, publicējis rakstus par mākslu.
Dzimšanas laiks/vieta
13.12.1954
Amūras apgabals
Miršanas laiks/vieta
24.09.2002
Dārziņi
Personiska informācija
Dzimis ceļu būvnieka un tehniķes ģimenē.
Profesionālā darbība
LITERĀRĀ DARBĪBA
Dzeja
2000: "Dziesmas un dzejas"
2016: "Ūdenslīdējs" (kopā ar Hardiju Lediņu)
Romāns
2005: "ZUN" (kopā ar Hardiju Lediņu)
CITTAUTU AUTORU DARBU ATDZEJOJUMI
No vācu valodas
1992: Georgs Trākls. "Dzeja."
2004: Angeluss Silēziuss. "Ķerubu ceļinieks."
Citātu galerija
PAR JURI BOIKO
"Viņa vārds noteikti nav tas, kurš plašai sabiedrības daļai, domājot par Latvijas mākslas norisēm, ienāk prātā viens no pirmajiem. Bet pārsteidzoši, cik blīva ir Jura Boiko klātbūtne Latvijas laikmetīgās mākslas procesos. Var tikai apbrīnot viņa radošo diapazonu, ikreiz saminstinoties, kad jāizvēlas kāds apzīmējums viņa darbībai – mākslinieks, kas darbojies ar performancēm, akcijām, video, glezniecību, grafiku un konceptuāliem žestiem, vai arī dzejnieks, mūziķis, kultūras teorētiķis, mākslas izstāžu kurators, videofestivāla Ūdensgabali dibinātājs."
Krese, Solvita. Juris Boiko. Kurtumzla piezīmes uz dzīves malām. diena.lv, 27.03.2014.
PAR JURA BOIKO LITERĀRO DARBĪBU
"Tas, ka Jurim Boiko (..) interesē arī literatūra, ir skaidrs pēc viņa pirmās darba vietas – bibliotēkas, kur viņš vienu gadu nostrādā par bibliotekāru (1976–1977). Šajā darbā viņš var apvienot divas savas dzīves sfēras: literatūru un mūziku, jo viņš strādā Mūzikas nodaļā.
Pirmo un vienīgo romānu "ZUN" Juris Boiko saraksta kopā ar Hardiju Lediņu un publicē 1992. gadā. Romāna rakstīšanas process ir kā vesels romāns – viņi to iesāk rakstīt, braucot vilcienā. Oriģinālā versija ir rakstāmmašīnas drukā rakstītas 14 burtnīcas uz apdzeltējuša papīra. Varu iztēloties sajūtu, ko rada oriģināla turēšana rokās, tā smarža, faktūra un abu autoru pieskāriens. Taču ja oriģināls nav pieejams, derēs arī publicētā versija, kur ikkatrā teikumā jūtama abu autoru radošā būtība: "Uz rakstāmgalda bija uzkāpis kāds ļoti liels astoņkājis. Arī koridorā maz ko varēja redzēt. Tas bija ļoti piepīpēts. Pieci seši astoņi septiņi septiņi trīs. Visapkārt kūpēja, un Kurtumzls atraisīja savas dūmu brilles. Viņš redzēja, ka daudz kas ir izkūpējis. Tad Kurtumzls atkal aši aizšņorēja savas dūmu brilles. Viņš tik tikko varēja saredzēt savus šņorzābakus. Bija pat jāšaubās, vai tie varēja saredzēt viens otru." (Edvīna Raupa raksts "Kurtumzls". Kultūras Forums, 2005. gada 18.–25. februāris.)
Pat pēc šī nelielā fragmenta izlasīšanas ir saprotams, ka romāna mērķis nav kādas svarīgas informācijas nodošana. Romāna mērķis ir tā rakstīšanas un lasīšanas process. Ļaušanās radošajam mirklim."
Hájek, Zane. Jura Boiko desmit dzīves. arterritory.com, 20.08.2015.
Nodarbes
Izglītība
Rīga
Mācījās zīmēšanu pie Anša Stundas un gleznošanu pie Birutas Delles.
1973
Rīgas 5. vidusskola
Āgenskalna iela 21a, Rīga
Dalība organizācijās
1982
Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca
Rīga
Viens no mūzikas, mākslas un literatūras grupas dibinātājiem.