Jānis Indra

1911: dzimis amatnieka (audēja) un kantoristes ģimenē.
1943: apprecas ar Ilūkstes saimnieka Daugavieša meitu Alvīni (1922–?), tā ir dzejnieka otrā laulība.

1930: pirmā publikācija.
50. gadi: sastādījis savas dzejas izlasi "Akmens teikas", sacerējis lugu par franču dzejnieku Vijonu, tulkojis Viktora Igo drāmu "Marija Tjudora", šie darbi nav publicēti.
Par Jāņa Indras pseidonīma "Indra" izvēli raksta dzejnieka studiju biedrs Valdemārs Ancītis: "Indra no Raiņa? Nekā tamlīdzīga. Ne no Raiņa, ne no Latgales (Latgalē arī, kā zināms, ir Indra), bet no Indijas. Indieši par Indru sauc savu pērkonu. Vispirms šis vārds dzied (innn), bet beigās grauj (dra). Tādai esot jābūt arī dzejai." (Ancītis, Valdemārs. Atceres rindas: Jānis Indra. Rakstnieka Vārds, 1992, 4. jūnijs, 11. lpp.)

Dzejoļu krājumi

1930: Bārbaliņas
1933: Rozes sniegā
1934: Dzelmes un virsotnes
1936: Vārti

Bilžu grāmatu teksti bērniem

1935: Kā top maizīte
1935: Zaļais mežs
1936: Ar makšķeri un tīklu

Atdzeja un tulkojumi

1933: Atspogulis. Rīga: Atdzejotājs.
1936: Grillparcers, Francis. Ciltsmāte. Rīga: G. I. Tupicins.

"[..] ar Kārlim Krūzam raksturīgu neatlaidību slīpē un spodrina savas dzejas vārsmas un vai ik gadus izlaiž pa dzejoļu krājumam. Indras krājumi gan sevišķu ievērību nav guvuši un viņa vārdu nemin līdzās mūsu jaunās dzejas korifejiem, taču sava dzejnieka dzirksts viņā ir [..]. Jūtams, ka Indra ir Raiņa ietekmē. Raksturīgi, ka, pat viņa pseidonīma balsienu pārstatot, var izveidot Raini." (Frīdrihs Gulbis)

Citēts pēc: Ancītis, Valdemārs.Atceres rindas: Jānis Indra. Rakstnieku Vārds, 1992, 4. jūnijs.

Par dzejoļu krājumu "Bārbaliņas" (1930)

"Autors [Jānis Indra] gan nav radošs dzejnieks, taču – teicama viņa dzejas mīlestība. Grāmatiņā ievietoti daudzi populāri cittautu dzejnieku darbu atdzejojumi. Tikai – arī atdzejojumi pavāji. Dažs jau pirms 50 gadiem atdzejots labāki! Piem.: populāro Ģētes “Über allen Gipfeln Ist Ruh...” Indra atdzejo: “Pāri kalnu grēdām – Miers rāms, Tik no lapu vēdām Atskārstams vēsmojums īss; Pa mežu putniņi klusē; Ij tu, sirds nogurusē, Dusēsi drīz.” Cenzdamies saskaitīt uz pirkstiem panta pēdas un pielietot ar oriģinālu sakrītošu akcentējumu, Indra pazaudējis pašu galveno – kopiespaida spēku Līdzīgi ir arī citu dzejnieku dzejoļu atdzejojumi, piem.,: Ūlanda “Kapsētā”, Ļermontova “Viens es staigāju uz klusā ceļa”. Oriģinālpantos Indra gan cenšas iemiesot sirsnību un domugraudus, bet tie augstākais, ja ierosina nojausmu par Raiņa atdarināšanu (Pievestais piemērs [dzejolis “Atdarītas durvis” (“Spīd viena debesīs, virs zemes otra – Tā tu”] ir gandrīz Raiņa “Pļāvēja diendusa” pārfrazējums).

Homo [Plaudis, Jānis]. Dundurlaika dzejnieki. Jauno Trauksme, 1930, Nr. 4.

Par dzejoļu krājumu "Rozes sniegā" (1933)

"Arī Indra, šis dusmīgā indiešu dieva vārdu aizguvušais, lēnīgais jaunietis, izdevis jau otro dzejoļu grāmatiņu. (Pirmā – “Bārbaliņas” – iznāca 1930. g.). Arī par Indras dzejoļiem varētu teikt dažus labus vārdus. Vispirms labi, ka viņš mācās no Raiņa un krievu, vācu klasiķiem. (Pirmā grāmatā bij gandrīz vienīgi klasiķu tulkojumi.) Otrkārt labi, ka viņa pantiņos nav vienīgi romantiska gaudošana vai jūsmošana, bet ir arī savs mazumiņš prāta dzidruma un atziņu alkas. Bet tūliņ jāpiebilst, ka Indra joprojām pārāk nepatstāvīgs, pārāk nenoteikts. [..] Mācīdamies pie Raiņa Indra raksta: “Es esmu puķe, tu esi saule – bez tavas kvēles man nezaļot.” Bet Rainis (lugā “Mīla stiprāka par nāvi”) rakstīja: “Tu esi dārznieks, es esmu roze; dari ar mani kā tev tīk.” Tik bailīgi turēties Raiņa svārku stērbelē nedrīkst. Tāda līdzdzejošana meistariem tomēr Indram gadās itin bieži (skat. lpp. 22., 62. u. c). Kā jau grāmatas nosaukums “Rozes sniegā” liek nojaust, tematiski Indra visvairāk kavējas pie savas Zentas: “Es degu tevi mīlējot, Tu auksta aizeji man garām.” Labākajos dzejoļu paraugos (27., 62.) Indram nevar noliegt liriķa dāvanas. Arī tehniskā ietērpa ziņā diezgan daudz svaiguma un dažādības. [..] Indra grib būt drusku domājošs, vairāk jūtošs inteliģents, impresionists [..].”

Homo [Plaudis, Jānis.] Jauni liriķi. Domas, 1933, Nr. 5.

dzejnieks

Herberts Jānis Regzdiņš-Riekstiņš