Eduards Zariņš

Lomas: ķīmiķis, literāts, profesors, rakstnieks

19.11.1876 – 23.07.1947

Eduards Zariņš (1876–1947) – ķīmijas profesors un literāts. Pirmā darbavieta – aptieka Astrahaņā (1896). Ieguvis aptiekāra palīga diplomu Kazaņas universitātē (1899). Studējis Tērbatas universitātē farmāciju (1901-1904) , 1905. gadā Maskavas universitātē nolicis farmācijas maģistra pārbaudījumu, zināšanas paildinājis Vācijā - Vīsbādenē kā praktikants un asistents. 1908.-1918. gadam strādājis Rīgas Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamentā par direktora palīgu, 1916. gadā paralēli bijis privātdocents Petrogradas sieviešu medicīnas instistūtā, docents Psihoneiroloģiskajā instistūtā (1917), profesors II Petrogradas universitātē (1918). Latvijas Universitātes profesors (1919-1944), farmācijas goda doktors (1929). Pētījis uzturvielu ķīmiskās problēmas, Baltijas jūras ūdens ķīmisko sastāvu. 1944. gadā emigrē uz Vāciju. Periodikā publicēti tēlojumi un stāsti ("Mani makšķernieka piedzīvojumi" žurnālā "Mednieks un Makšķernieks", 1923, 1). Sarakstījis lugas "Tikumības vaiņags" (1932), "Madlienas vasara" (1933), romānu "Papardes zieds" (1932).

Darba autors (5)

Izdevējs (3)

Recepcijas persona (1)

Dzimšanas laiks/vieta

19.11.1876
Šautuves

Miršanas laiks/vieta

23.07.1947
Lāde
Lādes nometnē

Profesionālā darbība

Iespējams, pirmā publikācija – reliģisks dzejolis "Sanatorijā" žurnālā "Ciemiņš" 1916 (4. nr.)

Citātu galerija

Papardes zieda", ievadā autors, stādīdamies lasītājiem priekšā, sniedz dažas ziņas par sevi. Kā vīrs, kam pusmūžs jau aiz muguras, viņš solās rādīt mums savu domu tēlus, iepa zīstināt mūs ar savu dzīves gudrību. Darba galvenās personas ir divi Rīgas naudas aristokrāti —■ architekts Meldris un namsaimnieka meita Zenta. Viņai kādi divdesmit gadi, "viņam — divi reizes tik daudz. Lielāko vērību autors piegriezis viņu samīlēšanās tēlojumam. Partnerus šķir nevien gadu starpība, bet arī audzināšana: kamēr Zenta izaugusi bez rūpēm pārtikušu vecāku paspārnē, Meldris jaunībā aizgājis no tēva mājām bez graša kabatā un pats saviem spēkiem ticis pie turības. Divus sešstāvu namus viņš iegādājies juku laikos, taču arī šai darījumā viņš nav vadījies no spekulanta kaislības. Taisni otrādi, viņš ir rāma aprēķina cilvēks. Prāts uzvar arī viņa sirds lietās. Meldris ilgi Zentu pārbauda, visriskantākajos brīžos ir atturīgs, bet beigās no viņiem iznāk laimīgs pāris. Zariņa ideāls ir, protams, šis architekts, un arī lasītājam tas izliekas simpātisks. Par romānu kā literārisku darbu visumā jāsaka, ka rakstīšanas mākslā autors vēl jauneklīgi naīvs, un te viņa trūkumi vēl lieli. To rāda garlaicīgie viesību apraksti, prātojumi par politiskām partijām. Izklausās neticami tas, ka cietais Meldris ar tik vieglu roku izsviež vienu otru tūkstoti latu, kad jāpalīdz parādos iekritušiem kaimiņiem vai arī jāpabalsta apdāvināta, bet nabadzīga klavieru māksliniece. Nepatīkamas arī saldenskābās mīlināšanās situācijas: lakstīgalas, pērkons, zibenis, klavieru skaņas, čalojošais strauts, uguņi logos, lielas, asaru pilnas acis, negaiss krūtīs. „Vai nav jauka nakts?" Meldris, Zentai roku ap vidu aplikdams, prasa. „Burvīgs!" Zenta, galvu pret viņa plecu atspiezdama, čukst 97. lpp. Un taisni šīs tukšās scēnas Zariņš augstu vērtējis. Drukas kļūdas izlabodams, viņš uzsver, ka 202. lappusē iespiests: „Meldris apkampa Zentu", bet jābūt: „Meldris apkampa Zentu un klāja viņas seju skūpstiem ..." Jau šī vientiesība rāda, ka romāna kvalitāte nav, saudzīgi runājot, visai augsta. Kvalitāti bojā arī Zariņa ģermānismiem un provinciālismiem bagātā latviešu valoda.

At. Baumanis. Pelavu raža. Daugava, Nr.7 (01.07.1932)