Anna Dagda

Dzimusi Ventspils vidusskolas skolotāja Antona Taubes ģimenē.

1915–1920: bēgļu gaitās Krievijā.

PIRMĀ PUBLIKĀCIJA

1935: kritikā – apcere "Mazas piezīmes par Jāni Ezeriņu" laikrakstā "Students", 1. februārī.
1942: lirikā – dzejolis "Zāle" žurnāla "Latvju Mēnešraksts" 12. numurā.

1936: apmeklējusi Egles literatūras un žurnālistikas studiju.

PAR ANNU DAGDU

"Annu Dagdu varētu dēvēt par orfejisku dzejnieci, jo viņas dzejā dominē Orfeja teikā paslēptā mīlestības, nāves, skaistuma tematika. Skaistums apslēpies tais vārdu gleznās, kādās viņa ietērpusi mokošos jautājumus par dzīvību un nāvi, par mīlestību, aiz laikmetīgiem notikumiem meklējot pārlaicīgo, mūžīgo. [..] Dzīvību – nāvi – mīlestību dzejniece kā Orfejs savās dziesmās satin vienā kamolā."

Ruņģe, Valija. "Es esmu paslēpta līdzībā". LARa`s Lapa, Nr. 48.-49, 1998.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "LĪDZĪBAS" (1950)

"Līdzības aptver tikai daļu no Dagdas manuskriptiem, tur nav pat visi tie dzejoļi, kas jau iespiesti nopietnos žurnālos. Salīdzinājumi rāda. ka sagatavojot krājumu, pirmpublicējumi daudzreiz koriģēt, – pie tam ar krietnu stila un ritma izjūtu. Secinājums Annai Dagdai ir paškritika, viņai ir svētīgais nemiers par padarīto, un tas garantē tālāko veidošanos, vairo uzticība viņas talantam. Pagaidām, protams, mūsu spriedumam ļauts tikai jaunas dzejnieces sākuma posms, varam runāt tikai par tām Līdzībām, izvairoties no kategoriskiem pareģojumiem par turpmāko attīstība. Tematika Līdzībās nav nedz plaša, nedz neparasta: mīlestība (reizēm ar smalki maskētu tvīksmi, visvairāk tomēr kontemplatīvi rezignētās noskaņās), transcendentālās izjūtas par dzīvību un nāvi, beidzot pārdzīvojamais laikmets un ar to saistītais tautai liktenis. Bet II pašaurā un visumā parastā tematika Dagdas dzejā iezarojas atzīstami svaigos motīvos, kas ar sava atklāsmi dzejnieces nemākslotā pārdzīvojamā un inteliģentā stila apdarē piesaista kā kaut kas jauns un ved uz valodas mākslas daiļo formu pasauli. Visumā Anna Dagda jau ir pilnīgi subjektīva individuālo pārdzīvojumu dzejniece, kam ārpasaule un visi tās notikumi dod vienīgi dzejas tēlus, – tos, kas poētiskās gleznās izteic pārdzīvoto. Dzejas tēli – tās ir tikai līdzības tam, kas norisinās dzejnieces vienas pašas dvēseli un kas bez šīm līdzībām nebūta pasakāms. Arī Annas Dagdas laikmeta diktētie dzejoļi grāmatas trešajā nodaļā radušies lielāko tiesa no individuālo pārdzīvojumu tēliem."

Rudzītis, Jānis. Jauna dzejniece – Anna Dagda. Latvija, 1950, 5. jūl.

PAR "RAKSTI" 1. sējumu (Rīga, 2001)

"Latvijā nule iznācis apjomīgs sējums "Raksti", kas dokumentē Annas Dagdas darbus un dzīvi. Dzeja – gan iepriekš nepublicētā, gan presē izkaisītā - sakopota hronoloģiskā secībā, un arī dzejoļi, kas ietverti krājumā "Līdzības", ir labi pārskatāmi. Seko proza, kritikas, apceres. [..] Apskatītā grāmata ir laikmeta dokuments par jaunas dzejnieces izaugsmi un attīstību, kas veidojusies ārpus Latvijas, jaunā, svešā vidē, bet savos ļaudīs. Laika un likteņa biedri apstiprināja viņas identitāti par pilnvērtīgu un latvisku. Viņai bija latviski lasītāji un viņa piebiedrojās latviešu dzejnieku saimei, kas publicējās ārpus Latvijas. Tomēr izkliede un trimdas gaisotne bija specifiska. Dzejniecei bija ne tikai latviešu sabiedrības interese un draudzīgais atspaids no vienas puses, bet arī literatūras kritika no otras puses, kas aizrādīja, izvirzīja prasības."

Krastiņa, Mirdza. Dzejniece Anna Dagda jaunā skatījumā. Laiks, 2001, 15. dec.

dzejniece

Olga Veronika Taube