Andrejs Grāpis

1977: pirmā publikācija – dzejolis "Rudens skaņās klausoties" laikrakstā "Pionieris" 8. martā.
1980: piedalījies Latvijas Padomju rakstnieku savienības jauno autoru seminārā dramaturģijas grupā.

1987–1991: literārais redaktors Latvijas republikāniskā neklātinlauksaimniecības tehnikuma izdevniecībā.
1991–1995: latviešu valodas un literatūras skolotājs Rīgas 94. vidusskolā.
1995–2006: latviešu valodas un literatūras skolotājs Ziemeļvalstu ģimnāzijā.
2006–2007: galvenais arhivārs Latvijas Valsts vēstures arhīva Dokumentu saglabāšanas daļā.
2006–2009: galvenais speciālists Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Rakstniecības nodaļā.
2009–2017: mākslas eksperts Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Grāmatas1996: "Pieci soļi. Literatūrteorija pamatskolai" (Zvaigzne ABC).
1996: "Pērs un Solveiga", sakārtojums un pēcvārds (Zvaigzne ABC).
2001: "Literatūrteorija vidusskolai" (Zvaigzne ABC).
2006: "Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums" (INDEX-i).
2010: "Bezrūpju kauss", sakārtojums un pēcvārds (Zvaigzne ABC).
2011: "Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks", sakārtojums un pēcvārds (Pils).
2011: Elza Ķezbere "Gliemežvāks dzied...", sakārtojums un pēcvārds (Zvaigzne ABC).
2014: Jānis Medenis "Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947–1955", sakārtojums un pēcvārds (Mansards).
2017: "Jānis Greste. Fotostāsts", sakārtojums un pēcvārds (Mansards).

Priekšvārdi grāmatām2008: priekšvārds 20. gadsimta latviešu dzejas antoloģijai "Антология на съвременната латвийска поезия" (Sofija: Foundation of Bulgarian Literature).
2012: "Iepazīsimies – Vera Kacena" grāmatā: Vera Kacena "Kājāmgājējs karā" (Mansards).
2014: "Vilis Lācis. Cenzūra un pašcenzūra" grāmatā: Vilis Lācis "Ceļojums uz Norieta pilsētu" (Divpadsmits).
2015: "Kārlis Dziļleja un latviešu biogrāfiskā romāna sākotne" grāmatā: Kārlis Dziļleja "Garlībs Merķelis" (Mansards).

Nozīmīgākie raksti periodikā1981: "Kluso kāpu valstībā" (Par kultūras vēsturi Vecmīlgrāvī Rīgā) (Literatūra un Māksla, 20.02.–13.03.).
2011: "Atgriežieties dzimtenē! Okupētās Latvijas un trimdas kultūras sakaru aizsākumi" (Jaunā Gaita, Nr. 2 (265)).
2018: "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme" (par Līvijas Volkovas grāmatu "Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme. Rakstnieks unviņa adresāti vēstulēs un komentāros") (Domuzīme, Nr. 1).
2019: "Nepopulāras domas: ideālkomunisti Padomju Latvijas rakstniecībā starp ilūzijām un realitāti" (Domuzīme, Nr. 1).

Par Andreja Grāpja personību

"Andrejam patika izaicinājumi, aizliegto augļu saldums. Tā pēc grandiozajiem Jāņiem Brakos 1976. gadā, Andrejs no rīta lepni paziņoja, ka saullēktā abi ar Jāni Ķirškalnu Braku kalnā nodziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Tāpat viņš varēja ierasties Teātra muzejā un 70. gadu nogalē man pēc sarīkojuma pasniegt sarkanbaltsarkanas neļķes, kam pievienota kartīte ar K. Ulmaņa citātu. Tādas spēles viņam sagādāja jautrību. Neko vairāk.
Ievēroju vēlākos gados, kad Andrejs jau strādāja muzejā, ka viņš pieturējās pie klasiskām vērtībām. Viņu neaizrāva ne jaunākā dzeja, ne meklējumi muzeoloģijas laukā. Sarunās viņš iesaistījās ar tiem, ar kuriem sarunāties viņam šķita interesanti un kur arī pats varēja uzzināt kaut ko jaunu. Tā rezultātā jaunie kolēģi dažkārt baidījās viņam tuvoties. Sastapies ar nezināšanu, viņš varēja būt ironisks vai vienkārši aiziet."

Eņģele, Māra (muzeja speciāliste, Andreja Grāpja kolēģe Rakstniecības un mūzikas muzejā)
"Pirmais, kas nāk atmiņā, ir Andreja Grāpja skaļie, aizrautīgie smiekli. Vairs pat neatceros, kas tos izraisīja. Varbūt paša Andreja stāsts par kāda literāta dzīves kuriozu. Visdrīzāk tas. Andrejs bija cilvēks ar daudzām šķautnēm. Dažas no tām varēja būt krietni asas. Dažas, šķiet, auga uz iekšu. Liekuļot viņš neliekuļoja. Tomēr Andrejs varēja būt arī ļoti smalkjūtīgs kolēģis. Pateikt it kā nevilšus kādu labu vārdu tā, ka tu saproti – tas ir pa īstam.Jā, smiekli. Tajos bija kaut kas no tiešuma un arī personības vēriena. Tā bija tā pati emocionālā amplitūda, kāda bija viņa paaudzei. Mēs pazīstam dzejniekus Pēteru Brūveri, Māri Melgalvu. Andrejs bija no viņu loka. Visi skolas gados gājuši kopā Līvijas Volkovas muzejnieku pulciņā. Temperamenta ziņā Andrejs bija tikpat bravūrīgs, vienlaikus sirsnīgs un bērnišķīgi ievainojams. Savā jomā tikpat aizrautīgi erudīts. Un tikpat nepiemērots praktiskai dzīvei. Andrejs tiešām bija dzimis muzejnieks, kurš ar īstu pētnieka degsmi un neatlaidību veidoja neaizmirstamās grāmatas par Augustu Dombrovski (“Ziemeļblāzma” bija viņa otrā mīlestība pēc muzeja), Voldemāru Kalpiņu, Jāni Gresti – arī liela mēroga un vēriena cilvēkiem... Manuprāt, nenovērtējams ir viņa veidotais Jāņa Medeņa rakstu pirmais sējums. Andrejs turēja godā tradīcijas stiprākās un spožākās virsotnes un pret mūsdienu literatūras parādībām bija vērtējoši skeptisks. Savu pozīciju spoži mācēja paust uzstāšanās reizēs ar referātiem, vadot literārus sarīkojumus muzejā, rakstot recenzijas, kas pēdējos gados aizvien biežāk parādījās “Jaunajā Gaitā”."

Rižijs, Marians (Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts)
"Viņa pētniecisko interešu lokā bija Viļa Lāča pretrunīgā personība, kurā viņš atrada jaunus, līdz šim nezināmus aspektus, piemēram, Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas 1930. gados izrakstītu draudzes piederības zīmi, veikli “paslēptu” zem rakstnieka otra vārda “Jānis”. Ar lielu aizrautību Andrejs pētīja kultūras mecenāta Augusta Dombrovska darbību, pārzināja arī Vecmīlgrāvja vēsturi. Viņš sarīkoja kolēģiem divas interesantas ekskursijas uz Dombrovska izveidoto “Ziemeļblāzmas” kultūras pili, tās parku, Burtnieku namu un apkaimi – pirmo 2007. gadā, vēl pirms šī kompleksa atjaunošanas, otro 2013. gadā. Viņu interesēja arī plašākai sabiedrībai mazāk zināmas personības, piemēram, Alfrēds Sausne Sibīrijas ceļos. Andrejam bija savas idejas par topošo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju, tapa pat alternatīvs tās koncepcijas uzmetums, kas tika nodots kolēģu apspriešanai un papildināšanai. Tas gan palika nerealizēts. Andrejs bieži sēdēja muzejā līdz vēlam vakaram, atpūtas brīžos austiņās klausījās aizgājušo gadu dziesmas, īpaši Zāras Leanderes balsi, dažkārt pat aizrautīgi dziedāja līdzi. Ar viņa aiziešanu ir noslēdzies zināms posms muzeja vēsturē, jo viņš bija cilvēks, kuru nevarēja nepamanīt."

Miezīte, Ilona (Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte)

Par grāmatu "Pieci soļi: literatūrteorija pamatskolai"

"Autoram ir viegla valoda un skaidra izteiksme; tas, līdz ar asprātīgajām ilustrācijām .., dara šo tradicionāli drausmīgo mācību priekšmetu saprotamu un pat interesantu. (..) Pārejot uz kritiskām piebildēm, gribu uzsvērt, ka tā būs tikai šķendēšanās par to, ka šī grāmata nav ideāla – tāpēc ka tā ir vislabākā literatūrteorijas mācību grāmata, kādu man nācies turēt rokās, desmit gadus interesējoties par literatūru. (..) A. Grāpis, atšķirībā no teorētiķu vairākuma, prot izteikties tā, ka arī rakstnieki var viņu saprast, un teorētiski viņam nav izdevies atrisināt tikai neatrisināmo dzejas formulēšanas dilemmu, kā arī radīt lasītājos skaidrību par dažiem terminiem, piem. vārsma un motīvs. (..) Piekasīties varētu vēl šur un tur, tomēr vēlos uzsvērt, ka šīs darvas pilītes ir gaužām niecīgas, salīdzinot ar lielo informācijas daudzumu, kas ir tik pārskatāms un labi izklāstīts, ka kļuvis par gardu un barojošu medus podu ne tikai pamatskolniekiem un viņu skolotājiem, bet arī filoloģijas studentiem un (cerams) jaunajiem literātiem."

Ramba (Elsbergs), Jānis. Plaši, bet pārskatāmi. "Literatūra. Māksla. Mēs" 06.06.1996.

literatūrzinātnieks
muzeja darbinieks
skolotājs