Aivars Freimanis

Dzimis telefonu montiera ģimenē.
1955: beidzis Dobeles 1. vidusskolu.
1955–1957: studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.
1955: piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.
1957–1960: žurnālists laikrakstā "Padomju Jaunatne".

Pirmās nozīmīgās publikācijas – stāsts "Satikšanās" Dobeles laikrakstā "Brīvais Darbs" (1955, 28. un 30. janvārī) un dzejas kopa almanahā "Jauno Vārds" (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1956).

Nozīmīgākie kinoscenāriji

1962: dokumentālā filma "Pasaulē ir tāds puika" (scenārista debija).
1977: spēlfilma "Puika" pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem (kopā ar Imantu Ziedoni).
1987: dokumentālā filma "Hepenings ar M.Z." (parkomponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu).
1989: scenārijs spēlfilmai "Dzīvīte" parKrišjāni Baronu (kopā ar Jāni Peteru).
1995: spēlfilma "Ligzda".

Nozīmīgākās filmas

1965: pilnmetrāžasdokumentālā filma "Gada reportāža" (kopā ar Ivaru Selecki; scenārijaautori Hercs Franks un Imants Ziedonis). Par šofilmu autoru kolektīvs 1967. gadā saņem LPSR Valsts prēmiju.
1966: dokumentālā filma "Kuldīgas freskas".
1974: spēlfilma "Ābols upē" (iekļauta Latvijas Kultūras kanonā),
1977: spēlfilma "Puika" pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem.
1987: dokumentālā filma "Hepenings ar M.Z." (parkomponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu).
1989: spēlfilma "Dzīvīte" parKrišjāni Baronu.
Pilnu filmogrāfiju skatīt Nacionālā Kino centra datu bāzē: https://www.filmas.lv/person/36/

Stāsti, humoreskas, atmiņas

1984: "Puikas gads" (par filmas "Puika" uzņemšanu; Liesma).
1986: stāsts "Pagagaiļi" (kopkrājumā "Stāsti"; Liesma).
1988: "Sorento stāsti" (Liesma).
1994: "Šmerļawudas stāsti" (Teātra anekdotes).
1997: "Ūdensvīra intīmie stāstiņi" (Aplis).
2001: "Nopietni... un nenopietni" (Signe).
2005: "Stāstiņi draugiem pie alus kausa" (Drukātava).
2012: "Vienos ratos ar slavenībām" (Mansards).

Romāns

2017: "Katls" (Zvaigzne ABC).

Par stāstu krājumu "Sorento stāsti":

"Jau kinomākslā esam iepazinuši Aivara Freimaņa precīzo dokumentālista aci, trāpīgās varoņu raksturošanas spējas un meistarīgos detaļu izcēlumus. Jāpiebilst arī, ka režisors ir ļoti latvisks. Es nezinu citu, vēl latviskāku filmu par "Puiku", kurā satikušies divi tautiskā izjūtā līdzīgi talanti – Jānis Jaunsudrabiņš un Aivars Freimanis. Filmas režisoram izdevies gandrīz neiespējamais – saglabāt bērnības atmiņu stāstījuma intonāciju un uzgleznot mums no "Baltās grāmatas" iepazītu lauku dabas un kultūrvēsturisko ainavu – tik zināmo, sirdij tuvo, par dzimteni dēvēto. Arī Aivara Freimaņa humora izjūta atgādina Jāņa Jaunsudrabiņa smaidu – pašironisku, labsirdīgu, zemnieciski īstu un dabisku, ar noslieci uz liriskumu dvēseles smeldzīgos brīžos. Lūk, visas šīs iezīmes lasītājs sastop jau pieminētajā grāmatā, bet tā ir jāizlasa, izstāstīt nav iespējams, tad būtu jāatkārto rindu rindā."

Brīdaka, Lija. Baltās šausmas. Karogs, 1989, nr. 6.

Par romānu "Katls":

""Katls", no vienas puses, turpina pēdējos gados latviešurakstnieku tik iecienīto pagātnes pārvērtēšanas līniju, no dažādiem, arīneierastiem rakursiem uzlūkojot pagājušā gadsimta vēsturesvirpuļviesuli, kurā līdz ar citām svaidīta un mētāta tikusi Latvijaszeme un tauta. No otras puses, "Katls" ir sāpīgi precīzs un līdznežēlīgumam godīgs solis virzienā prom no laiku pa laikam ne tikailiteratūrā, bet arī sabiedrības domāšanā uzpeldošās pagātnesglorificēšanas tendences. (..)
Aivara Freimaņa kinorežisora skats nav zudis arī prozā – "Katla" teksts ir blīvs no vizuāli spilgtām epizodēm, kuras iespiežas atmiņā, kāuz lielā ekrāna skatītas: kaut vai stindzinoši aukstā ziemeļu nakts,kurā Ingus pa mazu lodziņu vēro ziemeļblāzmas ugunis un tālumāaizslīdošo mātes tēlu. Vietumis stāstījumu it kā uzplēš sīki cita laikauzplaiksnījumi, sasaistot tālās desmitgades ar mūsdienām, taču šādumirkļu nav daudz, un tie netiek izskaidroti. Krāšņa ir romāna valoda,kurā Kurzemes izlokšņu un vietvārdu kuplums mijas ar lībiešu, vācu,angļu un krievu frāzēm. Jāatzīmē, ka šo frāžu tulkojumu zemsvītraspiezīmēs redzu nevis kā mākslīgu teksta papildinājumu, bet organiskudaļu, jo, sulīgi un burtiski tulkojot krievu valodas nenormatīvoleksiku, autors kārtējo reizi iekniebj lasītāja komfortam un atgādina,ko tieši šie ausij – diemžēl! – tik pierastie izteikumi nozīmē.Vienlaikus lamuvārdu tulkojumi un tekstā ievītie valodiskie pārpratumipapildina smago tematiku ar vieglāku, humora caurvītu slāni, kas ik pabrīdim ļauj uzelpot."

Simsone, Bārbala. Latvieša nodevības anatomija. Diena, 24.02.2018.

Latvijas PSR Valsts prēmija
Par dokumentālo filmu "Gada reportāža" (1965).
1967

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Par filmu "Puika".
1977

LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks
1987

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Par filmu "Dzīvīte".
1989

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Balva par mūža ieguldījumu.
2012

Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis''
Katls
Balva piešķirta par grāmatu "Katls".
Labākā grāmata
2018