Osvalds Lācis

Dzimis grāmatu tirgotāja ģimenē.
Sieva Olga Lāce (dzimusi Siliņš; mirusi 1960), meitas – Amanda Lācis un Astra Lācis, grafiķe, ilustrējusi tēvs Osvalda Lāča grāmatas, gatavojusi vākus žurnālam "Mazputniņš", strādāja par grāmatu ilustratori austrāliešu apgādā "Angus and Kobertson".

1944: bēgļu gaitās devies uz Vāciju.
Izceļoja un dzīvoja Austrālijā.

Literārā darbība

Ģimnāzijas laikā ievieto dzejoļus skolas žurnālā, bet pēc ģimnāzijas beigšanas 1920. gadā izdod grāmatā divu iespiedlokšņu biezumā
stāstu "Starp šo sauli un viņu sauli".
Pirmās publikācijas – dzejoļi laikrakstos "Latvis", "Latvijas Kareivis", "Zemgales Balss" .
1924: 15. novembrī laikrakstā "Latvis" publicēts dzejolis "Svētvakars".

Literārie darbi
1958: poēma "Barons" (poēma saņēma Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas sacensībā 2. vietu; Sidneja: Salas apgāds)
1964: stāstu un noveļu krājums "Mēs un viņas"
1968: stāstu krājums "Ķīvīte"
1973: stāstu krājums "Rīgas kundziņš"
1986: izdoti manuskriptā palikušie darbi krājumā "Ak, pasaulīt!"

Neilgu laiku bijis Veidenes latviešu bēgļu nometnes izdevuma "Krustceļos" literārās daļas vadītājs (izdots 100 eksemplāros).0

Par poēmu "Barons" (1958, Sidneja: Salas apgāds)

"Barons ir poēma, kuras autors ir ar labu skolu, un ir rakstījis jau Latvijā. Savā dzejdarbā O. Lācis labskanīgā un svaigā latviešu valodā tēlo kādu Vidzemes Malienas dzīves ainu, ko vienādā mērā var uzskatīt kā par vēstures, tā dabas tēlojumu. Viņš to dara tagad tik reti vairs dzirdētos sešpēdu jambos, šai svinīgi rāmajā pantmērā, kas šķiet tik tāls un svešs mūsu laikmeta īsajiem, nervozajiem emociju izkliedzieniem, kas raksturo standartizētā masas cilvēka iekšējo pasauli.[..] Kas mūs jo sevišķi saista Osvalda Lāča poēmā, ir viņa prasme apvienot poēmas tematikas skarbumu ar jauko formu."
Sarma, Jānis. Autors ar labu skolu. Austrālijas Latvietis, Nr. 470, 1959, 24. janv.

Par stāstu krājumu "Mēs un viņas" (1964)

" Krietni vien "ezeriņiska" ir Osvalda Lāča izteiksme ar itin bagātu un novada vārdiem piebārstītu valodu. "Ezeriņiska" ir Lāča smīnīgā attieksme pret tēlojamiem cilvēkiem un ārkārtējiem notikumiem, ar ko saistīts šo cilvēku liktenis. Bet Lāča smīns allaž ir daudz asāks, nežēlīgāks nekā Ezeriņam. [..] šī grāmata ir viens no visvērtīgākajiem ieguvumiem mūsu pēdējo gadu novelistikā. Ar to, turpinot stāstniecības stingrās formas tradīcijas, sagādāts nepieciešamais atsvars jauno autoru eksperimentiem."
Rudzītis, Jānis. Mēs un viņas. Londonas Avīze, Nr. 968, 1965, 19. febr.

"Te lasītājam būs gan interesanti notikumi, gan erotika, gan smalka daiļrades māksla. [..] Osvalds Lācis ir nobriedis novelists aroriģinālu tematiku un savu paša īpatnību. Viņš būtu ierindojams tai kategorijā, kurā mēdz minēt Mopasānu un Jāni Ezeriņu. Tieši ar erotisko problēmu un sievietes vīrieša attieksmju tulkojumiem viņš dod mūsu daiļradei svaigus jaundarbus. Manuprāt, viņam būtu jāatturas no fizioloģisku un psīcholoģisku norišu murgainajām analīzēm, īpaši tad, ja darīšana ar reālistisku noveli. [..] O. Lāča spēks ir reālistiska tēlojuma novele, kurai (kā darbā "Emīne") var efektīvi pārsegt vieglu dabas poēzijas plīvuru."
Gāters, Alfrēds. Nobriedirs novelists. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 1966.

Par stāstu krājumu "Ķīvīte" (1968, Mineapole: Tilta apgāds)

".. jaunajā grāmatā autors tēmas izvēlē kļuvis daudzpusīgāks. Stāstu un noveļu notikumi norisinās gan Latvijas laukos, gan Austrālijas pilsētās, kur stāstītājs atklāj lasītājam cilvēka daudzšķautnainību. Vieni tiecas dzīvē kaut ko sasnieg; (Abstraktā glezna), citiem piemīt godīgums (Kvīts) vai mantas kāre (Ķīvīte), un dažos darbos Osvalds Lācis kavējas filozofiskās pārdomās (Uzticīgais. Vecā tēva augšāmcelšanās. Ticība). Gluži jauns grāmatā ir Lāča tīkamais humors. [..] Salīdzinot ar pirmajiem darbiem,
rakstnieks jūtami samazinājis metaforu pārbagātību, kādēļ izteiksme kļuvusi mērķtiecīgāka, autora nodoms skaidrāks. Būdams reālists, Osvalds Lācis ar reālo notikuma norisi lasītāju tomēr ne vienmēr pārliecina, bet tas nav arī autora nolūks. [..] Savos stāstos Osvalds Lācis mīl lietot dzimtās vietas Kārzdabas apvidus vārdus. [..] Salīdzinot ar Osvalda Lāča pirmo grāmatu Mēs un viņas, Ķīvīte ir krāsaināka un interesantāka."
Luce, Ņina. Stāsti ar paplašināt tematiku. Londonas Avīze, Nr. 1178, 1969, 11. apr.