Māris Druva

1950: dzimis Omskas apgabala Belostokas sādžā, Krievijā, izsūtīto ģimenē.
Kopš 1956: dzīvo Latvijā, Aucē.
1969: beidzis Auces vidusskolu.
1978: beidzis Latvijas valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti.
1969–1974, 1978–1982: strādājis dažādus darbus.
1983–1993: Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas saimniecības "Vecauce" kluba vadītājs.

1983: pirmā publikācija – stāsts "Sieviete" žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete", nr. 5.
Romāni
1988: "Vidusskola" (Liesma).
1994: "Reiz Latvijā" (Autoceļi).
2002: "Vai Barišņikovs?" (MD Ideju centrs; krievu valodā 2009).
2005: "Vai Edgars Liepiņš?" (Antēra).
2006: "Vai Raimonds Pauls?" (SolVita; krievu valodā 2009).
2008: "Vai Andrejs Eglītis?" (SolVita).
2018: "Skumjās dzemdības" (Spārni).
Stāstu krājumi
1992: "Mirklis pieteikumam" (IDV).
2019: "Vilciens un depresija" (SolVita).
1988–1992: dibinājisun vadījis Rīgas Latviešu biedrības teātra studiju "Trīsdesmitie gadi",kur iestudēta Alfrēda Dziļuma "Saplēstā krūze", izrāde par ZentuMauriņu, trimdas latviešu dzejas kompozīcija, Austras Skujiņas dzeja,Gabriela Garsijas Markesa "Simts vientulības gadi" (visu skatuvesvariantu autors un režisors).
1993: iestudējis Alfrēda Dziļuma "Saplēsto krūzi" teātrī "Kabata" (Jāņa Lūsēna mūzika).
1994: dibinājis Dobeles novada laikrakstu "Pierobeža", bijis tā redaktors.
Daudzukoncertizrāžu režisors, piemēram, Latvijas pūtēju orķestru salidojumamVecauces parkā (1993), Latvijas 80 gadu jubilejas koncertam Bēnē (1998)un citiem.
2009: "VaiAndrejs Eglītis?" ("Dievs, Tava zeme deg!") (režisors, scenārija autors pēc grāmatas "Vai Andrejs Eglītis?" (2008) motīviem) – dokumentāla videofilma arspēlfilmas elementiem par Andreju Eglīti, kā arī Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtaskantātes "Dievs, Tava zeme deg!" pirmatskaņojumu 1944. gadā Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcā.
Kopš 2010: Auces pilsētas teātra režisors.

Par romānu "Vidusskola" (1988)

"Ļaujoties romāna visumā rāmajam plūdumam, uzreiz krīt acīs tā krasā atšķirība no Andra Puriņa līdznežēlībai atklātajam, atkailinātajam skarbās īstenības atveidojumam. M. Druva vairāk ieturēts liriski romantiskās intonācijās, asa grafiska zīmējuma vietā viņš tiecies strādāt ar mīkstām, paplūdinātām akvareļkrāsām. Darbības laiks romānā tieši nav norādīts, stipri aptuveni to var izsecināt no dažiem eksāmenu biļešu jautājumiem un dažām citām visai nekonkrētām laika zīmēm, taču gandrīz ne uz brīdi nepamet sajūta, ka M. Druvas un A. Puriņa varoņi dzīvo ne tikai atšķirīgos laikmetos, bet arī dažādās pasaulēs, kurām vienai ar otru ir visai nosacīti saskares punkti. Tiešām žēl, ka autors nav vēlējies uzrādīt romāna sarakstīšanas laiku, tas varbūt viestu zināmu skaidrību šinī jautājumā. Varētu pieļaut iespēju, ka atšķirīgā garīgā atmosfēra ir tā apstākļa nosacīta, ka M. Druva par sava tēlojuma objektu izvēlējies nelielas provinces pilsētiņas N. vidusskolu. Gribētos noticēt, ka, lielpilsētas kārdinājumiem nepakļauti, vietējie jaunieši saglabājuši nesamaitātu dabas bērnu instinktu tīrību un tikumisko skaidrību. Taču dīvaināk un jau mazāk ticami šķiet, ka šinī brīnumskolā tikpat kā nav pazīstamas tās samilzušās problēmas, kas, stagnācijas gados nerisinātas un ignorētas, mūsdienu lielākas pieļautās atklātības apstākļos tieši tautas izglītības jomā parādās īpaši reljefi. M. Druvas romānā tās ieskicētas minimāli un pavirši, it kā garlaikoti garāmejot."

Ivars Aļķis. Nākotnes jautājums. Karogs, 1989, Nr. 4.

Par stāstu krājumu "Mirklis pieteikumam" (1992)

"Māra Druvas stāsti periodikā publicēti kopš 1983. gada. Līdz šim grāmatā iznācis romāns "Vidusskola" (1988), nu lasītājs saņēmis stāstu krājumu ar nosaukumu, kas īsti piedienīgs pirmajai grāmatai – "Mirklis pieteikumam". Ar nozīmi ir abi vārdi: mirklis – daudzviet rakstnieks mēģinājis attēlot mirkļa vienreizīgumu, tā saistošo noskaņu, pieteikums – M. Druvas varoņi lielākoties ir cilvēki, kas sāk sevi pieteikt dzīvē, un sevi piesaka arī rakstnieks, citādi un daudzveidīgāk nekā romānā "Vidusskola", kas uzrakstīts tradicionālā episkā vēstījumā. M.Druvas stāstu grāmatas pamatnoskaņa ir smeldzīgums. Galvenokārt šo smeldzīgo tonalitāti rada vai nu zaudētā paradīze, vai arī pretruna starp ikdienišķo realitāti un sapņiem, starp eksistējošo un vēlamo."

Astrīda Skurbe. Jauni ļaudis kādā pilsētiņā. Literatūra un Māksla, 1993, 2. jūlijs.

author
director