Konstance Miķelsone

Dzimusi kalēja un zemkopja Pētera Ozoliņa ģimenē.

1927: apprecējusies ar Reinholdu Miķelsonu, ģimenē dēls Valdis un meita Ilze.

1951: augustā ar DP transportu no Gronas ieradās ASV. Vīrs ASV atradās jau ilgāk nekā gadu, bet dēls vēl palika Vācijā, lai pabeigtu Bonnas universitātē iesāktās studijas.

1932: pirmā publikācija – luga "Ugunskristības" (Mākslas aģentūras izdevums).
Periodikā publicējusi arī apceres par literatūru un recenzijas.
1943: pirmais īsprozas darbs "Šķietamais lielums" publicēts "Latvju Mēnešraksts" Nr. 12.

Tulkojusi no krievu un angļu valodas jaunatnes izdevumiem.

Lugas

1932: dzīves komēdija 4 cēlienos "Ugunskristības".
1934: drāma 3 cēlienos "Dzeguzes bērni".
1935: komēdija 3 cēlienos "Jāju dienu, jāju nakti".
1938?: drāma 4 cēlienos "Slinkā sieva".

1943: radiofonā iestudēta raidluga "Vīra ceļš pie sievas".

Lugas bērniem

1932: divi cēlieni skolnieku teātrim "Pasaules ceļotāji".
1934: četri tēlojumi skolnieku teātrim "Pauks un Šmauks" (pēc Enīdas Blaitones darba motīviem).

Stāsti un noveles

1943: novele "Nelgas cīņa".
1947: īsprozas krājums "Nelgu svīta".
1949: īsprozas krājums "Bikts".
1950: noveļu krājums "Bābeles gūstā".

Romāni

1953: "Nakts parāde".
1954: "Ēdenes rapsodija".

Ārzemju literatūras tulkojumi

1941: Gudovs, Ivans. "Gadi un mirkļi" (Rīga: VAPP Jaunatnes rakstu apgādniecība).

Lugu iestudējumi

1935: 1. decembrī "Jāju dienu, jāju nakti" Ziemeļblāzmas teātrī.
1935: 26. decembrī Jāju dienu, jāju nakti" Ventspils Latviešu teātrī.
1936: 19. janvārī "Ugunskristības" Ziemeļblāzmas teātrī.
1937: 22. oktobrī drāma "Slinkā sieva" Jelgavas teātrī.
1938: 6. februārī drāma "Slinkā sieva" Zemnieku Drāmas teātrī.
1938: 13. februārī drāma "Slinkā sieva" Latgales teātrī Rēzeknē.
1938: 8. decembrī drāma "Slinkā sieva" Liepājas pilsētas drāmas un operas teātrī.
1939: 10. aprīlī drāma "Slinkā sieva" Daugavpils pilsētas teātrī.
1939: 12. novembrī drāma "Slinkā sieva" Dailes teātra Mazajā ansamblī.
1942: 24. maijā drāma "Slinkā sieva" Ziemeļlatvijas teātrī.
1943: 25. septembrī drāma "Slinkā sieva" Ventspils dramatiskajā ansamblī.

Par Konstanci Miķelsoni

Konstances Miķelsones rakstīšanas maniere izaugusi no pirmskara Latvijas literatūras tradīcijām. Tā ir laba proza – spraigu vērtējumu, dzīva un interesanta, brīžam ironiska. Konstance Miķelsone ir lielu kaislību rakstniece (..), mīlestības prozaiķe. Dziļas, valdonīgas jūtas, kuru dēļ uz vienas kārts tiek likts viss (..) šīs jūtas vieno visu viņas sieviešu kārtas personāžu (..). Konstance Miķelsone ir no tiem rakstniekiem, kuru sacerējumi nav vis distancēts vēstījums par "kaut ko", bet – lai arī cik riskants būtu tāds piegājiens – liek kādu tiesu tēloto cilvēku iezīmju identificēt ar autori pašu (..), tik spilgts un konsekvents ir šis sievietes caurviju tēls.

Lāce, Aija. Pēcvārds. Kas palicis nepateikt Konstancei Miķelsonei. Nakts parāde. Rīga: Preses nams, 1992.

Par noveli "Nelgu cīņa" (O. Šteinberga apgāds, 1943)

"Konstance Miķelsone savos darbos neļaujas pasīvai dzīves parādību uztveršanai caur jūtu prizmu, viņu interesē problēmas vai arī apslēptais dvēseles mehānisms, kas nosaka cilvēka izturēšanos. [..] Problēma, kas te traktēta drusku pavēsi un distancēti, radot viegla, tīrīga spalvas zīmējumaiespaidu, ir neirotiska cilvēka mīlestība. Sacerējums saista jo vairāk tāpēc, ka autore atturas no tieša vērtējuma, tai vietā dodot rotaļīgus,pusironiskus, pusnopietnus spriedumus, kas satrauc lasītāju un gumda to sameklēt un sasaistīt risināto pavedienu galus. [..] Neliekas nejaušība, ka Konstance Miķelsone, pievērsdamās epikai, tieši izvēlējusies noveles formu, jo tā tuvākā viņas līdzšinējam žanram - drāmai. Saskaņā ar vispārīgo noveles stilu darbā ievērot vielas koncentrācija, nenovirzoties aprakstos vai apcerē. Izteiksme pietiekami svaiga un mundra, lai gan bez spožuma un spilgtākas īpatnības."

Pērļupe, Lidija. Konstances Miķelsones Nelgas cīņa. Latvju Mēnešraksts, 1943, Nr. 11.

Par īsprozas krājumu "Nelgu svīta" (Pētera Mantnieka apgāds, Edgara Ķiploka apgāds, 1947)

"Miķelsone pievēri rūpīgu skatu laulāto attieksmēm un laikam ģimeni grib padarīt par savu speciālo sižetu. Cik vērojams viņas skats ir skeptisks un aizraušanos viņa atzīst par nepilnīgu un tāpēc neldzisku, kā rāda jau grāmatas virsrakstā."

Liepiņš, Oļģerts. Konstances Miķelsones Nelgu svīta. Tēvzeme, 1948, 21. febr.

Par noveļu krājumu "Bābeles gūstā" (Kursas apgāds, 1950)

".. par spīti neveiksmēm, pelnītiem un nepelnītiem pārmetumiem, rakstniece savās eksperimentālajās novelēs (kādreiz arī savās lugās) parādījusi nenoliedzamu savdabību tematikā, kur nedz viņas spējas, nedz veiksmi nevajadzētu novērtēt par zemu: Kaut vai mākslīgi un samāksloti konstruēdama personāžu. Miķelsone tver tikai smalkai ausij saklausāmus pustoņus cilvēku attieksmju gammā, viņa pievēršas neparastām disonancēm un izseko disonējošo skaņu kopu sarežģītajiem atrisinājumiem. [..] Kur tad nu radusies jauno panākumu atslēga? Pavisam vienkārši: Atsacīdamās no dažādu kompleksu pilnajiem savdabjiem, ko rakstniecei dažkārt vajadzēja izgudrot un pēc tam ar tiem eksperimentēt īpašos psīchiskos stāvokļos, tagad viņa ieskatījusies vienkāršajā ikdienas dzīve, ieraudzījusi tur necilus, bet patiesi dzīvus cilvēkus, kas savā necilumā izrādās esam tik sevišķas savdabības nesēji, ka vērts no tiem veidot literatūras portretus. Miķelsone, tā sakot, pārgājusi uz dabiskajām toņkārtām. Ta radušies viņai īsti teicami dzīvu raksturu labi izgaismoti tēlojumi. Tā mums jāatzīst, ka šo triju noveļu dēļ Bābeles gūstā ir līdz šim labākā Konstances Miķelsones grāmata."

Rudzītis, Jānis. Bābeles gūstā. Laiks, 1951, 7. febr.

Par romānu "Nakts parāde" (1953)

"Viņas romāns ir reāli psiholoģisks un kā tāds pat konvencionāls. Tā tēmā - vēlīna mīlestība, tiešāk - novēlota kaisle. [..] Miķelsones romānam ir divi foni, tuvākais un tālākais. Hamburgas malā, vecā kapsētā ir bēgļu barakas, kur mitinās pēdējie aizbraucēji uz Jauno pasauli un palicēji Vācijā; sašaurināto bēgļu sabiedrības dzīvi varonīgi cenšas uzturēt pie dzīvības komiteja -Tilts, Saiva, un Kapteinis. Miķelsone īsi, bet dzīvi notēlojusi šīs likvidējošās nometnes tipāžu. [..] Un otrs fons ir atdzimstošā lielpilsēta Hamburga, kuras Alsters ir tāpat nozīmīgi iekomponēts, beidzot amerikāņu izceļošanas birojs, kam uzliktas spēcīgas krāsas. [..] Miķelsones Nakts parāde ir ievērojams veikums. Neprasīsim to, ko viņa nav gribējusi dot. Savu iecerēto tēmu viņa ir izrisinājusi konsekventi un pat efektīgi. Mums pēdējos gados ir publicēti daži labi romāni; to vidū Miķelsones Nakts parāde ir izcils kā psiholoģisks romāns, tas daudzējādā ziņā labi no
strādāts darbs."

Grīns, Jānis. Nakts parāde. Ceļa Zīmes, Nr. 14, 1953.

Par romānu "Ēdenes rapsodija" (1954)

"Romāns liekas dabisks turpinājums iepriekšējam un rāda turpmāko emigrācijas posmu - jaunos ieceļotājus Amerikā. Miķelsone nav liela vēriena rakstniecei viņas stilā nav īpatnējas personības pazīmju. Bet viņai ir kaut kas cits, kā trūkst dažai labai talantīgākai rakstniecei - inteliģence un līdzsvarots intelekts. Šī gara gaisma, kas padara viņas darbus patīkamus un baudāmus, piešķir tai savu godīgi nopelnītu vietu latviešu literatūrā. Romāna lielā tēma ir: Eiropas cilvēka sadursme ar Amerikas apstākļiem un dzīves stilu. Romāns rāda veselu rindu personu, kas katra šo problēmu atrisina savādāk. [..] Grāmatā daudz vietas aizņem Betijas, Ranka kundzes un Leandasa rezonēšana par Ameriku. Tur ir daudz kā interesanta, asprātīgi formulējumi, asi vērojumi. Visas romāna personas parādītas pietiekami reljefi un raksturīgi. Arī Ranka kundze kā literārs tēls ir iespaidīga. Viņas turpmākie likteņi nu paliks nezināmi."

Strēlerte, Veronika. Ēdenes rapsodija. Latvju Ziņas, 1955, 7. apr.

Ozoliņa