Jānis Veselis

Dzimis kalpu ģimenē.

1944: devies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: jūnijā no Ventorfas tranzītnometnes izceļoja uz ASV, dzīvoja Amerika vidienē.

Literārā darbība

1920: pirmā publikācija dzejolis “Nav žēl ne mīlas bijušās, ne cerību” laikrakstā “Republikas Sargs” 23. aprīlī.

Literārie darbi

Proza – stāsti un noveles
1921: “Pasaules dārdos”.
1921: “Zem vācu jūga”.
1921: “Aklais ezers”.
1922: “Liesma uz ūdeņiem”.
1923: “Dievu gulta”.
1924: “Rēgi un cilvēki”.
1925: “Vilkači”.
1928: “Neticīgā Toma mīlestība”.

Romāni1921: “Saules kapsēta”.
1924: “Eņģelis Ufirs”.
1927: “Tīrumu ļaudis”.
1929: “Trīs laimes”.
1931: “Dienas krusts”.
1933: “Cilvēku sacelšanās”.
1938: “Tērauda dvēsele” (grāmatā 1961).
1942: “Velgas mīlestība”.
1943: “Divas māsas” (grāmatā 1958).
1952: “Viesturs Varapoga”.
1961: "Lielais gājiens".
1962: “Blāzmas staigātāji”.

Teiksmas
1942: “Latvju teiksmas” (papildināti izdevumi – 1945, 1948, 1966).
1945 “Saules meitas”.

Dramaturģija
1931: “Jumis”.
1934: “Kur tad tu nu biji, āzīti mans?”

Dzeja
1943: “Dzīves vainagi”.
1947: “Staru būdā”.
1954: “Laimas mirdzumā”.

Kultūrvēsturiski apcerējumi
1936: “Jānis Poruks”.
1944: “Augusts Annus”.
1947: “Latviešu rakstniecības vēsture”.
1954: “Teiksma par manu mūžu”.

Esejas
1936: “Pārdomu grāmata”.
1938: “Rakstnieku sejas”.

Cittautu darbu tulkojumi

1927: Vladislavs Reimonts. “Vampīrs”.
1927: Ļevs Tolstojs. “Kazaki”.
1928: Emīls Zolā. “Abata Murē noziegums”.
1928–1937: Vladislavs Reimonts. “Zemnieki” (1.–4. daļa).
1936: Plūtarhs. “Grieķu un romiešu varoņu dzīves”.
1937: Fjodors Dostojevskis. “Noziegums un sods”.
1941: Fjodors Gladkovs. “Enerģija”.
manuskriptā: senindiešu eposs “Mahābhārata”.

Literāro darbu tulkojumi citās valodās

Čehu valodā
1930: Lužko bohu. (“Dievu gulta”). Tulkojis: Nikolajs Skudre (Nikolaj Skudre).

Antoloģijas

Lietuviešu valodā
2005: Šiauliai : provincijos miestas palatvėje : tekstai. (“Šauļi : provinicāla pilsēta pie Latvijas robežas : teksti”). Tulkojis: Vigmants Butkus (Vigmantas Butkus).

Darbs periodiskajos izdevumos

1921: laikraksta “Latvijas Kareivis” korektors.
1926: laikraksta “Rīgas Ziņas” redakcijas loceklis.
1928–1940: žurnāla “Daugava” redkolēģijas loceklis.
1937–1940: laikraksta “Jaunākās Ziņas” darbinieks.
1942–1943: žurnāla “Latvju Mēnešraksts” redakcijas loceklis.
1946–1947: žurnāla “Varavīksna” redaktors.
1955–1962: žurnāla “Labietis” līdzredaktors.

Darba gaitas

1919–1921: cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā.
1932–1934: cenzors Latvijas Iekšlietu Ministrijas Preses nodaļā.
1942–1943: redaktors apgādā “Latvju grāmata”.
194?–194? literatūras skolotājs Omstedes Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāzijā.
1950–1962: latviešu grāmatu kolportieris.

Militārais dienests

1915: mobilizācija, tiek apmācīts Jelgavā, Valmierā.
1916: apmācības Vēravā, Igaunijā, vēlāk nosūtīs uz fronti Daugavpils apkaimē.
1916. gada jūlijā: kaujas Rīgas frontē.
1917: ievainots, ārstējas Pēterburgā, Krievijā.
1917: neilgu laiku dienē latviešu rezerves pulkā Tērbatā, Igaunijā.
1919: iesaukts Latvijas armijā, dienē dažādās armijas daļās.

Apbalvojumi

1928: Kultūras fonda prēmija par romānu “Tīruma ļaudis”.
1943: Kultūras fonda prēmija par “Latvju teiksmas”.
1946: Kultūras fonda prēmija par “Latvju teiksmas”.
1953: Kultūras fonda prēmija par romānu “Viesturs Varapoga”.

PIEMIŅAS VIETAS, MUZEJI

Piemiņas istaba Kalamazū, Mičiganā, ASV.

1996: Aizkraukles pagasta Pilskalnes pagasta "Āniņos" atklāts tēlnieka Laimoņa Blumberga darinātais piemiņas akmens.

Par stāstu krājumu "Rēgi un cilvēki" (1924)

"Šos mazos gabaliņus lasot, tā vien liekas, ka tie būtu atrautas daļas no kautkā liela, pilnīga, vesela. Daži
teikumi pilni ņirbošu gleznu, mirdzuma un spēka, uzšaujas straujos vilcienos kā lieli okeāna viļņi augstu gaisos, bet tad kā sastinguši smagas lavas mutuļi krīt tikpat stāvus lejup, saldās trīsās acumirklī izdziestot. Tas viss liecina par vienu īpatnu savādību Jāņa Veseļa rakstnieka talantā, kura prasa plašumu, dziļumu un brīvību. Miniaturiska skice, vai sīka novelete ir pārāk šaura, rakstnieka spēju pilnīgai attīstīšanai. Viņa fantāzija dzemdē milzu tēlus, kuri skatāmi perspektīvā, kuriem nepieciešami tāli horizonti. Rakstnieks instinktivi tiecas pretim kautkam mistiski noslēpumainam, tikai iekšēji tumši nojaušamam, kurā kā liekas arvien slēpjas visa sacerējuma galvenā ideja jeb visu darbību un notikumu atrisinājums."
Ziemeļnieks, Jānis. Kas jauns rakstniecībā. Ilustrēts Žurnāls, Nr.27 (04.07.1924)

Par romānu "Eņģelis Ufirs" (1924)

"Eņģelis Ufirs" ir stāsta "Dievu gulta" turpinājums un viņa darbība norisinājās 1919. gada vasarā, kad pēc lielinieku izdzīšanas Latvijai nācās vēl pārdzīvot dažādas jukas un valdību maiņas. Autors ir mēģinājis rādīt lasītājam šī juceklīgā laikmeta iekšējo ,un ārējo seju; Kā tas viņam izdevies? Tipu galerija ir plaša, jāsaka, pat pārāk plaša, netrūkst ari veselu sabiedrisku grupu, organizāciju un masu raksturojumu. Bet visu to autoram nav izdevies pilnīgi sakausēt vienā organiskā, nedalāmā veselā. Romāns mazliet cieš savā tehniskā uzbūvē."
Zālīte, Elīna. Jāņa Veseļa Eņģelis Ufirs. Latvju Grāmata, Nr.5 (01.09.1925)

Par stāstu krājumu "Vilkači" (1925)

"Sekojot Veseļa attīstības gaitai,jākonstatē, ka viņš mūsu laikmeta slimību, bicaro erotiku, ar katru jaunu grāmatu arvienu vairāk pārvar. Vilkačos viņas vietu jau ieņem "cilvēciskais, pārāk cilvēciskais". [..] Vilkači no jauna liecina par Veseļa reālismu. Veselis nav dailes redzētājs ka Sudrabkalns, nav nākotnes pravietis kā Rudzītis, viņš pazīst pasauli un viņas lietas, prot par viņām priecāties un prot – runājot Huserļa vārdiem – pašai lietai pieiet". Kā Veselis pats kādā dzejā izsakās, viņš .pēc baudām izsalcis, uz prieku kārs", mūžīgā izsalkuma satver tieši esošo un lūkojas viņām gudrām, ziņkārīgām, drusku nekaunīgām acīm. Vilkačos ir kāpināts zemes tuvums. Lai gan Veseļa darbi šķiet tveramās ārpasaules spogulis, tomēr Veselis nav tik naivs, lai domātu, ka tiešamību var mākslas darbā uzņemt, kā gramafonplatē. Viņš zina, ka fotogrāfija ir vairāk mašīnas, nekā radošā cilvēka produkts un ka tur, kur tikai tiešamība dota, māksla beidzas. Veseļa māksla sevi vieno vizionaro un reālo elementu un viņa reālismu varētu nosaukt par rēgonisku. Veseļa lietas izaug tieši no zemes, bet tomēr viņām piemīt kautkas spokains, rēgonisks."
Mauriņa, Zenta. Jānis Veselis. Vilkači. Latvju Grāmata, Nr.3 (01.05.1926)

Par romānu "Tīrumu ļaudis" (1927)

"Jāņa Veseļa jaunais romāns ir diezgan spilgta parādība, lai par to parunātu arī plašāk, nekā tas iespējams gadījuma recenzijā. Viņam ir savs raksturīgs sabiedriski-idejisks vēriens un tāpat iezīmīga mākslinieciska kvalitāte. Abu šo īpašību apvienojums un saskaņa vienīgā interesē lasītāju, bet kritiķi ierosina uz nopietnu analīzi. Ar Veseļa romānu redzamāki iestrāvojas tas atsevišķais novirziens latviešu jaunākajā literatūrā, kurš jau labu laiku novērojams aiz valdošās, feletoniskās, pilsētnieciskās departamenta-direktoru un viņu mīļāko beletristikas. Dala latviešu rakstnieku atkal sāk pievērsties lauku dzīvei un ļaudīm. Vesela romāna virsraksts labi apzīmē visu šo novirzienu. Tajā var saskatīt ari zināmu ideoloģisku vērtību pārvērtējumu un jaunu sabiedrisku ideālu meklējumu. [..] Romāna idejiskā teze izlobīta un uzrakstīta atsevišķi pašā sākumā: "Cilvēka mūžs ir tikai dala no nepārtrauktas esības." Tā tad darba pamatos apzināti ielikta filozofiska tema, cilvēka dzīves attaisnojuma un darba apstiprinājuma problems. Saprotams, ka šādi uzmestas tēmas dabiskam risinājumam arī vislabāk piederas izdomāta, teorētiski konstruēta centrālā figūra, kāds ir inženiers Andrejs Vīksna, ko Veselis nosūta uz laukiem par vienkāršu saimnieku tēva mājās. Lauku darba dzīve viņam liekās tā sfēra, kur izglītots cilvēks vislabāk var izlietot savu miesas un smadzeņu spēku un pārvērst to konkrētos praktiskos ieguvumos. Liekās, ka Veselim bijuši vēl plašāki nolūki. Varbūt viņš gribējis zināmā mērā atrisināt ari zemnieciskā un rūpnieciskā darba, modernās kombinētās lauksaimniecības jautājumu. [..] Starp jaunajiem romantikiem Veselis ir tas stingrākais un loģiskākais domātājs, viņš neiestieg diletantiskā seklumā pliekanā prātvēderībā, ne sājā fražainumā. Viņa talantam no laika gala iemītoša fantastikas tieksme virzās pa reljefi apzīmētu gultni, savu iedomato un izdomāto viņš allaž skata pārliecinošā reālā apveidā, tāpēc arī viņa domu un pārdomu dažkārt pasmagais tēlojums spēj saistīt lasītāju."
Upīts, Andrejs. Jāņa Veseļa - Tīrumu ļaudis. Domas, Nr.6 (01.06.1927)

Par romānu "Cilvēku sacelšanās" (1933)

"Šajā darbā spiigti iezīmējas Vesela domātāja un metafiziska daba. Viņš lasītāja priekšā pacel cilvēkus, kas nodarbojas ar enerģijas un vielas pētījumiem, lai atrastu veidu, kā iekarot visumu, kā padarīt paklausīgus dabas dabas spēkus. Autors nonāk pat tik tālu, ka šiem ļaudim liek saskārties ar mistiskiem gariem un zinātniski neizskaidrojamām parādībām. Jaunajā romānā Veselis nav aizmirsis arī sievieti. Te tā nav atdevusies erotismam, kā Veseļa sievietes viņa pirmās grāmatās: te sieviete (Lija) paliek uzticīga savam iemīlētam, kaut ir bez personīgas gribas un atziņām. Viņa sevi aizsargā instinktīvi. Ārējais skaistums ir viņas spēks un ierocis. Romānā ietverts daudz vielas (astronomijas, filozofijas, atziņu, reālās un irreālās dzīves sajaukuma), Veselis pieskāries problēmām, kas literāriski maz cilātas, tāpēc šis darbs ir īpatnēja parādība mūsu rakstniecībā. levērojama meistarība sasniegta stilā."
Ķelpe, Jānis. Cilvēku sacelšanās – Jānis Veselis. Madonas Ziņas, 1935, 29. novembrī.

Par "Latvju teiksmas" (1942)

"šī grāmata ir notikums mūsu rakstniecībā. Ka Veselis sarakstījis taisni šādu grāmatu, tā nav nekāda nejaušība. [..] Jānim Veselim, kurš savā romānā Trīs laimes un traģēdijā Jumis jau agrāk tuvojās teiku pasaulei, viņa lielajā interesē par visu tautu eposiem un latviešu dievticību, radās un nobrieda doma radīt latviešu teiku ciklu. Iznākušās Latvju teiksmas, kas visas parādījušās periodikā, ir daļa no šī nodoma reālizējuma. [..] Veselis savas teiksmas sarakstījis dzejiskā nesaistītā valodā. [..] Veselis it visas savas teiksmas dibinājis uz ilgām, rūpīgām mūsu dainu, pasaku, ticējumu studijām, izņemdams cauri ne tikai publicētos krājumos atrodamās, bet arī tās, kas glabājas Folkloras krātuvē. No atsevišķiem saglabātiem mitoloģiskiem faktiem, no pāris rindām, pat no atsevišķas gleznas ir rosinājusies viņa dzīvā fantāzija. [..] Veseļa Latvju teiksmu temats ir: latviska kosmogonija un teogonija atsevišķās chronoloģiski virknētās teikās, kas radītas mūsdienās no folklorā sastopamiem fragmentiem un autora fantāzijas."
Grīns, Jānis. Jāņa Veseļa Latvju teiksmas. Latvju Mēnešraksts, Nr.5 (01.01.1942)

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Tīrumu ļaudis".
Literatūra
1928

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Latvju teiksmas".
Literatūra
1944

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Viesturs Varapoga".
1952