Ērika Raistera piemiņas fonda balva

1974

Dzejnieka, literatūras kritiķa, žurnālista Ērika Raistera (1905–1967) fonds dibināts 1970. gada novembrī Ņujorkā. Sākotnēji tas darbojās pie Latviešu preses biedrības, bet ar laiku kļuva autonoms ar savu vēlētu valdi.
Tā mērķis, uzsākot darbību, bija rūpēties par Ērika Raistera literārā mantojuma publicēšanu, kā rezultātā tika izdotas divas grāmatas "Kad mēs jauni bijām" (1972) un "Es Rīgu sirdī jūtu" (1973) un sarīkoti vairāki sarīkojumi, atzīmējot dzejnieka piemiņu, 1974. gadā fonda valde lēma paplašināt fonda darbību un piešķirt godalgu divos darbības virzienos, kuros darbojies Ēriks Raisters  - žurnālistikā un  literatūrā. 

Fonda līdzekļus veido ziedojumi, organizāciju iemaksas, ziedojumi, biedra naudas vai sarīkojumu ienākumu atlikumi, to vada vēlēta valde.

Pirmais Ērika Raistera piemiņas fonda priekšnieks bija rakstnieks Henrijs Moors, vicepriekšsēdis Dr. Jānis Kļaviņš, sekretārs Viktors Neimanis, kasieris Kārlis Pētersons, valdes locekļi: Jānis Kadilis, Nikolajs Kalniņš, Kārlis Rabācs un Gunars Saliņš. Piederīgo pārstāve Elvira Raistere. Revīzijas komisijā Rita Gāle, Aina Kraujiete un Fridrihs Milts.

Kopš 1975. gada Ērikas Raistera piemiņas fonds piešķir Ērika Raistera piemiņas fonda balvu. Tā tiek piešķirta reizi gadā un svinīgi arī pasniegta sarīkojuma laikā, sākuma gados Daugavas Vanagu namā Broksā, Ņujorkā, vēlākos gados latviešu īpašumā Priedaine, Ņudžersijā.

Par pirmo Ērika Raistera piemiņas fonda balvas ieguvēju 1974. gadā kļuva Uldis Ģērmanis un balvu pasniedza 1975. gada 5. janvārī fonda rīkotā sarīkojumā.